ja pamestajai tempelhofas lidostai uzkāpj uz jumta, var pilnībā pārraudzīt vienu no bēgļu mītnēm - ciematu, kas sabūvēts no vecajiem kravas konteineriem. uzreiz var redzēt, ka cilvēki saņem pabalstos miljonus un uzdzīvo vienā laidā. gan jau tie konteineri patiesībā no iekšas ar zeltu iztapsēti.

džeks, kas lidostā pārdeva ieejas biļetes, neko nevaicājot pārdeva mums studentu biļetes pilnās cenas vietā (gan jau ka neizskatāmies pārlieku veci, toties pietiekami noplukuši), tādējādi kļūstot par analogu bomzim, kas iepriekšējā berlīnes apciemojuma reizē līdzjūtīgi paklapēja mani pa plecu, uzzinot, ka esmu no latvijas.

***

meklēt slavenās briesmas devāmies uz vedingu (neesmu gan īpaši prodvinutā berlīnes jaunumos, varbūt tagad ir vēl kāds krāsaināks rajons ar vēl lielāku bezdarba līmeni?). kaut nu visi rīgas rajoni būtu tik nelabvēlīgi. briesmu meklējumu ziņā ļ. vīlāmies; laipnie narkodīleri, kas neņēma ļaunā, ka nevēlējāmies iepirkt drogas, un norādīja īsto virzienu uz sabtransporta pieturu, kas nezin kāpēc slēpās, īsti nevarētu skaitīties.

***

knapi noturējos, neatvedusi uz latviju vjetnamiešu vergu (viņi tik maziņi, ielīstu somā), kas taisītu man pho un vjetnamiešu kafiju. kur viņi ņem savas darbaspējas?! vienu tādu satikām no rīta, un tad vakarā, 10 (nostrādātas) stundas vēlāk, un viņa maiņa vēl netuvojās beigām. izskatījās tikpat laipns un sprigans kā pirmajā tikšanās reizē.