vakardienas 19 h dienas ietvaros apmeklēju arī kačalku pirms saullēkta un kārtējo reizi apbrīnoju cilvēkus, ko tur redzēju. pa dienu kačalku apmeklē visādi frīki un slaisti kā es, vakarā - darbaļaudis parastie, bet no rītiem visi izskatās tik dzelžani, tik apņēmīgi! tādi, kurus ķermenis noteikti klausa uz vārda. like, es tagad celšos 5 no rīta un iešu sportot - yes, māster. es tagad pārpeldēšu pāri daugavai - yes, māster. es tagad nekad nebūšu noguris - yes, māster. man tas ir kosmoss, jo mums ar miesu viss ir otrādi, es klausu uz vārda uz viņai, un varbūt, protams, tāpēc arī jūtos visnotaļ labi, bet besīgi tomēr, ka tevi nekad, nekad neklausa.

***

3 reizes braucu ar transportiem - divas reizes ar neldiķi, vienu ar sabiedrisko, un sastrēgumstundās sabiedriskais tomēr ir zelta vērts. ja tu tāpat dirni satsrēgumā, labāk tajā ir pagulēt/palasīt/smth, nevis besīties pie stūres, un ja tavā priekšā pāri divām joslām noavarē trolejbuss, tu vnk izkāp laukā un ej kājām. pēdējā atpakaļceļā dienas intensitāte lika par sevi manīt. ignorēju visus gādīgos pretīmbraucējus, kas midžināja man ar ugunīm, pārliecībā, ka gan jau atkal labā tuvā gaisma ir nodzisusi (viņa tā ļoti retu reizi dara, tad ir tupa jāuzsit ar kāju vai jārestartē dzinējs), un tikai jau dzimtajā grāvja mežiņā sapratu, ka visu ceļu! pa tumsu! esmu nobraukusi pilnīgi bez gaismām. kur skatās policija?!