atcerējos, kā reiz pati centos būt labiņā.

gāju uz kursiem pa lāčplēša ielu, satiku to ubadzi, kura vienu brīdi tur regulāri planēja, tirgoja puķes un skaitīja dzeju. domāju, okz, nopirkšu. stiepju divlatnieku, šī man dod pušķīti, tad paskatās uz monētu un hops! izrauj pušķīti man no rokas, sak, par maz iedevu. bet, ja es esmu nolēmusi būt laba, kurš mani apturēs? sakodu zobus un samaksāju vairāk.

problēma tik tāda, ka man tās puķes totāli nebija kur likt, mest uzreiz renstelē arī negribējās. domāju, uzdāvināšu sekretārei kursos. ierodos un saku - tas jums, lai uzlabotu jums noskaņu! šī skatās uz mani kā uz traku un saka, ka viņai tāpat labs garastāvoklis (bez paplukušiem ziediem no random durām). es tielējos, lai tak paņemot. šī turas pretī, ka var iedot man vāzi, bet lai es pēc tam tos ziedus savācot. bet bet bet es tomēr nesavācu, radot papilddarbu apkopējai!