Nē, otrādi.

Obligāti monogāmie grekoromāņi uzspieda reizēm poligāmajiem jūdokristieši obligāto monogāmiju.

Kriestieši pēc tam to izvazāja tālāk, komplektā ar kaudzi citu no romiešiem aizgūtu lietu. Kam, loģiski, sekoja regulāri mēģinājumi atgriezties pie lietām to pareizajā Romas formā, bez vēlākiem uzslāņojumiem.

Par miermīlīgās kristietības lolismu neizteikšos - bet pieņemu, te vienkārši skarbi pārspīlēts tas, aspekts, ka kristietība daļēji izplatījās arī osmotiski - kaut vai tāpēc, ka vairumam politeisko pagānu nebija nekādu milzu pretenziju pret _vēl vienu_ dievību, pat ja tā vēl viena tāda īsti monogāmi greizsirdīga un egoistiska. Un nauda, politika utml. Savukār misionārisms pagāniskajām politeiskajām īsti raksturīgs nebija - līdz ar to Eiropā kristietībai tā lāga nebija aktīvas konkurences.