1) Tādas pārmaiņas populācijā nenotiek tik strauji.

2) Cilvēks nav parazīts bioloģiskā izpratnē. Savācējsaimniecība, kuras ietvaros var iedomāties, ka cilvēki noēd visus ēdamos augus, un tādējādi atbrīvo vides resursus indīgo izdzīvošanai, ir sen noiets etaps. Pārtikai derīgos paši pavairojam, tā kā mūsu darbība neveicina indīguma padarīšanu par izdīvošanai nozīmīgu kādas sugas ietvaros.

3) Tos pašus kultūraugus mēs tomēr esam paši selekcionējuši pēc sev tīkamām īpašībām, tādā veidā krāmējot sprunguļu kaudzes evolūcijas riteņos šajā ziņā. Pat ja būtu teorētiski iespējams, ka kaut kāda rudzu šķirne "izdomā" palikt indīga, tad cilvēki vienkārši (pēc pāris līķiem, protams) nodedzinātu nafig šitās šķirnes laukus, un to vietā audzētu tādus, kas ir ēdami.