mani fascinē tas, cik daudz raud āzijas vīrieši un cik normāli tas izskatās. nu, bolivudā es jau biju pie tā pieradusi. bet arī turkiem, izskatās, ir tāpat. ja baltajā kino/televizejā džeks raudātu, glāstot vecos ģimenes foto/pārdzīvojot beibes atraidījumu/strīdu ar draugu/netaisnīgu rīcību, ko pieredzējis vai paveicis pats, es laikam būtu izkrīpota. bet te viņi to dara pašsaprotami, un arī izskatās tas pašsaprotami. nu labi, ja džeks ir īpaši vēss, viņa asarām ļauj saplūst ar lietu, kas pāršalc viņu, palēninājumā dodoties prom.
un turcietes šķiet skaistas, tik fantastiski skaistas, ka es nesaprotu, kāpēc galvenā varone ir mirla, kuras vienīgais trumpis ir blondi balināti mati.
vēl mani fascinē slikto varoņu iztrūkums: visi ir kaut kādā ziņā labi, pat vecis, kura atstātos līķus tēmā un beztēmā es jau esmu sajukusi skaitīt. fascinē arī tas, cik viegli viņš tos līķus atstāj visās malās, un neviens neko, pārspējot pat krievu bandītfilmas. turcija nebija valsts, kur nošaut mentu, kurš tevi apstādina par ātruma pārsniegšanu, ir gandrīz_normāli?
ā, un vēl mani interesē, kā turku ziepenes rāda arābu valstīs, kur tās esot briesmīgi populāras. aizkrāsojot visu šmigu, kuras tur netrūkst?