oh, kima ketrola saņem zināmu devu srača par atteikumu piedalīties trešajā lielformāta seskā un lielpilsētā. nez, finansiālā aplauziena visām iesaistītām personām dēļ, vai tomēr pie vainas ir arī nevēlēšanās būt 60 un fabulous pasaulē, kur pat zārkā ir ieteicams izstarot seskapīlu un spozmi?
kas man te ienāca prātā. bija periods, kad par svarīgu īpašību indivīda, jo īpaši sievietes, pievilcības un pašapziņas komplektā bija saimnieciskums. tagad tas nav visai būtiski, un ir personas, kas jūtas baigi krutas un revolucionāras, izsakot apgalvojumus aļa es pat olu nemāku uzcept*. tīra māja ir izniekotas dzīves pazīme utt utml. bet tagad es ļoti, ļoti labprāt sastaptu indivīdu, kurš/kura pateiktu man, neitrāli vai ar bravūru, viena alga: es sūdīgi kniebjos.
*lai gan lepoties ar nemācēšanu ir absurdi, un manā pasaulē sievietes, kuras nerubī kulināro minimumu, ir duras, bet vīrieši-ņergas. lai gan lai gan, moš es te palaižu garām lielisku potenciālu, jo ir tūkstošiem lietu, ko nemāku es, attiecīgi, bezgalīgi daudz iemesla lepnumam.
(stc, šķiet, ka monikas zīles daiļradē ir sieviešromāniem netipiski daudz sūdīga seksa, un attieksme ir absolūti neitrāla, nekādas kaunināšanas. drīzāk moniciski pragmātiska, "labāk vīrietis nekā tablete")