1) Ar "līdztiesība" es saprotu likumdošanas aspektu, kur Latvijā šajā jautājumā ir līdztiesība. Pēc šķiršanās bērni visbiežāk paliek pie mātēm tādēļ, ka vairumā gadījumu tēvi nemaz nevēlas vai necenšas realizēt savas tiesības. Un tas jau ir kultūras aizspriedumu jautājums, kurus tu arī apskati savā otrajā rindkopā.
Protams, neapšaubu, ka izpaužas arī tiesu darbinieku aizspriedumi tajos retajos gadījumos, kad tēvs vēlas būt primārais audzinātājs. Bet tie atkal ir kultūras, ne līdztiesības jautājumi.

"Mātei jābūt nez kādai narkomānei" gan ir idiotisks un no gaisa paķerts pārspīlējums. Zinu konkrētu gadījumu no dzīves, kad šķirtā sieva aizgāja no savas iemīļotās profesijas uz nemīļu, bet krietni labāk apmaksātu darbu, lai viņas pretenzijas uz primāro aizbildniecību pār bērnu tiesa vispār izskatītu, jo šķirtais vīrs bija krietni labāk finansiāli nodrošināts nekā viņa.

2) Nu, pāris metrus aiz sevis toč neliek tipināt. :D

3) Es īsti neuztveru tavu nostāju - vai ar šo visu tu gribi teikt, ka neeksistē vīrieši, kuri izturas pasīvi agresīvi, un viss vienmēr ir tikai beibēm galvā?

Lai nu kā, mēs te diezgan jau aizgājām padziļināti specifiskās blakustēmās (kas pats par sevi nav slikti, man ir interesanti), tādēļ es gribu atgādināt, ka sāku es komentēt ar kritiku, ka izvēlētie piemēri pa lielam ir falšas līdzības un virspusēji, vai tā "pasīvās agresijas pazīmes" raksta gadījumā - pat klaji pārspīlēti (nav nav tas raksts par to, ka "viņš netaisa skandālus? tātad pasīvi agresīvs"). Bez iedziļināšanās problēmu aspektos, toties ar lielu potenciālu izraisīt neveselīgi siltas jūtas cilvēkos, kuriem jau tā pat ir skaidrs, ka tās sievietes ir divkosīgas kuces. Bet izpratni tas veicina un sociālo plaisu mazina tik pat lielā mērā kā piemēri, kas atlasīti ar vēstījumu "vīrieši ir cūkas".