1) un 2), manuprāt, ir atšķirīgi ar to, ka 1) gadījumā (veikalā) ir implicīti skaidrs, ka ikviens, kas ienāk veikalā, saņems pakalpojumu (tb veikala koncepcija ir "ja tev ir nauda, mums ir prece"), kamēr reklāmists apkalpo ļoti specifiski tādus klientus, kurus jūtas spējīgs apkalpot (vēl jo vairāk tāpēc, ka pakalpojuma kvalitāte ir tieši atkarīga no reklamščika/klienta sinerģijas).
1) gadījumā turklāt ir risks, ka tas krievvalodīgais klients nedabūs paiku vispār (ibo neviens viņam nepārdos), tad valstij būtu vai nu jāparūpējas par to, ka viņu apkalpo, vai arī par kaut kādiem alternatīviem paikas dabūšanas variantiem (ibo cilvēktiesības n stuff).
Ja par grūtnieci, kurai AKMANSDIEVS ir draudzene, nevis draugs, šajā gadījumā IMO nevajadzētu iedarbināt visādus legālos rīkus, lai risinātu problēmu. Tajā pašā laikā, ja pakalpojuma sniedzējs ir nevis nokomonicējis "nē, sorry, nebildēšu, rekur citi cilvēki, kas sabildēs" (normāls frīlanceru gājiens), bet gan izmantojis iespēju moralizēt, tad neredzu iemeslu, kāpēc neapmierinātā pakalpojuma gribētāja nevarētu to nokomunicēt publiski, which is what happened. Nu tb tas pat nav kaut kāds Cilvēktiesību jautājums, elementāra PR laža.