tātad biju izmēģinājumizbraukt ar normundu.

afigeķ! diena pret nakti! sākumā gan pamatīgi nobiedēja, liekot uzreiz sēsties pie stūres un braukt no zinātņu akadēmijas pāri salu tiltam, manus vārgos pīkstienus neņēma vērā.
braucām visu pusotru stundu. visu pusotru stundu patiešām braucām. ja arī mans lieliskais braukšanas stils viņu tracināja, viņš to neizradīja nekādi. sākumā ātri apstāstīja šādas tādas tehniskas lietas, tas aizņēma 5 minūtes (genadijs to pamanījās izvilkt līdz 35 min, fak, es tikai tagad pa īstam saprotu, KĀ viņš vilka laiku).
uz jautājumiem atbildēja par tēmu, nevis sākumā izstāstot anekdoti (piemēram, kā matemātikas skolotāja atnāk uz autoskolu un prasa, par cik grādiem jāgriež stūre...) un tad viedi nosakot - tas ir JĀSAJŪT, tāpat kā šņabis ar rupjmaizi pēc pirts, bļ.

karoče, ej dirst, genadij; ja es šodien rakstītu par tevi sūdzību, tā būtu bijusi daudz krāšņāka.