savā ziņā apskaužu tos, kam ļaunā sabiedrība viskautko uzspiež. kopš 8. klasē iemācījos bastot, sapratu, ka NEKAS NAV OBLIGĀTI, un, lai ko tu darītu, visiem principā ir pohuj, tiklīdz tas kaut kas pārsniedz noteiktus laiktelpas apjomus (kas nav grūti, jo visiem tāpat ir uzmanības deficīts).

karoče, dzīvē ir ļoti grūti saņemties jebkam, jo nav sajūtas, ka TĀ VAJAG - hei, nevienam un neko patiesībā nevajag! tas attiecas ne tikai uz ķipa pienākumiem, bet arī uz ķipa patīkamo (nobastot lidmašīnas reisu? kārdinājums katru reizi ir knapi pārvarāms)