Iedomājies, dzīvojies tu savā daudzdzīvokļu mājas miteklītī, ar kaimiņiem sveicinies, dažreiz dārza svētkus svini, dažreiz pakašķējies par trepju telpā atstātiem benāriem, ar dažiem kaimiņiem ciešāk klačojies, ar citiem ne tik cieši. Dzīvo tā gadiņus desmit. Un nemani, ka no tava dzīvokļa sāk pazust mantas. Ar laiku rodas jocīga spokošanās sajūta, bet mēs visi protam pasmieties par domovojiem un vainot paši savu izklaidību. Tad kādu nakti tavā dzīvoklī iebrūk laupītājs maskā. Kamēr tu esi mājās, guli, plika. Laupītājs izdemolē tev visu dzīvokli, tevi pašu piekauj, safočē savus varoņdarbus, un vēlāk ik pa brītiņam gan tev personīgi pastkastītē iemet, gan izlīmē kāpņutelpā fragmentus no bildēm ar gadu gaitā no tava dzīvokļa pazudušajām mantām, gan no demolēšanas. Uz citiem neatpazīstamu bilžu fragmentu stūrīšiem uzzīmētas sirsniņas - tās gan citi redz un priecājas: vai ku mīļās smukas rozā sirsniņas. Tu nezini, kurš paņēmis tavas mantas, iebruka tavā dzīvoklī un izlīmē posterus. Līdz kādudien nodarījumos bravūrīgi atzīstas allaž omulīgais, draudzīgais kaimiņandža no tavas poģika, un lielīgi nosaka, ka tev nav nekādu pierādījumu pret viņu. Konkursa jautājumu sev uzdod pati.