šorīt pēkšņi atcerējos ainu no m. laikiem darbā valsts kancelejā. kad viņiem uz rediģēšanu atnesa kārtējo papīru kalnu, lūcija t., darbiniece ar vislielāko stāžu šajā iestādē, sāka raudāt un tā arī nebeidza. rediģēja un šņukstēja, rediģēja un šņukstēja.
es vispār zinu, ko gribu ar to pateikt, bet neteikšu