Ar doķenēm atkal tieši citreiz paliek grūti ap sirdi, kad nodomā - kāds tur, bļeģ, antropo var sanākt, skatoties uz cilvēkiem, kuriem sejā iebāzta kamera. Nemaz nerunājot par politiskām doķenēm, kur vispār ir iespējams vienu tematu parādīt no 116 skatupunktiem un beigās paliec dumjāks, nekā biji sākumā.

Man to "papišu savu dzīvi" sajūtu veiksmīgi atrisināja projektors - šķiet, ka daudzkārtīgi lielāks ekrāns KATRAI filmai, ko vēlos redzēt, ne tikai retiem pārgājieniem uz kino, bija tieši tas, kas vajadzīgs. Protams, nekur nav teikts, ka tas vispār ir vajadzīgs.