nopietni, es ienīstu dzīvesgudrus vīriešus ar zelta rokām.

pieiet tāds pie mana loga, sāk dauzīties (dažreiz tomēr besīgi dzīvot pirmajā stāvā). prasīt m. darbdienas vidū (man tomēr liekas, ka nenormēta darba diena latvijā pagaidām tomēr ir izņēmums, nevis norma).
-m. darbā.
-nu jā, kādam ģimenē ir arī jāstrādā.
-es vispār visu dienu strādāju.
-(vīpsnājoši) tas pie datora, jā?

(...)

izkristalizējas sarunas mērķis - vīrietis ar zelta rokām grib tikt vaļā* no mūsu pieloga kokiem (resp, vienas nelielas kļavas un mežābeles) un vīteņiem, jo a) vai tad man neesot par tumšu un par mitru? ** b) vai tad neesot par nesmuku?***

*pareizāk sakot, viņš grib, lai to izdarām mēs paši. muahahā, jau ieskrējos
**nav; mājas mitruma līmenis kopumā ir nedaudz virs vidējā neadekvātas apkures un vēdināšanas dēļ, un pat es, lai arī nebūdama ar zelta rokām, to saprotu; taču par mitruma līmeni dzīvoklī es nesūdzos gan
***nav; tiek izteikts piedāvājums, ja jau es gribu paturēt sev kkādus zaļumus pie logiem, tos arī sakopt. kā? nu, apgriezt kādā smukā fomā****nē, es tiecos pēc maksimālās formas, lai visādi te nestaigātu un nelūrētu man logos
****pimpja formā, kas vērsts taisni viņam logos. hau!