brexita sakarā man ļ. patīk, ka visi ir priecīgi. priecīgs ir sikbojs, kas svin iluminātu sakāvi. priecīgi ir vecmīlgrāvieši un viņiem līdzīgie, kas posto ģifkas ar misteru bīnu, kas visiem rāda fakus, un "nu tik būs (pizģec eu)". priecīgi ir tie, kas reposto ziņas par britiem, kas wtf'kā gūglo, kur tagad iekūlušies, un par krītošu mārciņu, un "nu tik būs (pizģec uk)". priecīgi ir sprīdīšu nīdēji/skauģi (mazāk priecīgi ir sprīdīši paši, bet nu kamōn, konclāģeri viņiem nedraud).

brīžiem tas prieks atgādina ballīti, kurā kāds no viesiem pievēma lustru un sasita vāzi, un uzreiz ir inčīgi, visiem ir par ko runāt, turklāt pats galvenais - šis viesis nebiji tu!

(viss, protams, var būt pavisam, pavisam slikti (visiem vai dažiem), betē, kuru tas uztrauc, karstā saulītē sēžot)