vakar pirmo reizi aizgāju uz treniņu ar episku nosaukumu brazīļu pakaļa. забегая вперед, jāsaka, ka ne pie kādas brazīļu pakaļas es netiku un diez vai tikšu, jo pirmo reizi mūžā pazorna aizmuku no treniņa 25 min pēc tā sākuma. es ienīstu platformas! man besī tupties un lekt! man besī lekt uz platformas krusteniski un what not, un tas, ka tas viss jādara ar 8-12 kg smagu bodībāru uz pleciem, ir mazākais ļaunums. man ir fobija, ka tūlīt es ar visu platformu aizlidošu pa gaisu, un tas nepāriet pat tad, kad esmu nolēkājusi n minūtes un pārliecinājusies, ka tā ir stabila. kas interesanti, no lielām bumbām nomaukties man nav bail, un esmu to arī darījusi.

mana mīļākā sporta un nejēdzību blogere iesaka iet tieši uz to, kas besī visvairāk, jo ieguvums būs maksimāls, un es līdz šim viņai klausīju. sakodu zobus un regulāri gāju uz zumbu, un tik tiešām - man vairs nelēkā pulss, turas kardiozonā, neskrien debesīs. bet ar to visu man zumba un citi kardio nav sākuši patikt vairāk! nu, tāda tirināšanās.

bet bara instinkts ir hā! uzreiz pēc tam, kad sāku skrūvēt laukā savu platformu, viena beibe aizskrēja nolikt savu bāru, otra - iztesās ārā pa durvīm elpot gaisu. būt lielākajam lūzerim ir iedvesmojoši.