nu nē, pēc mūsu diskusijas par mašīnām, kur izvarošanu es izmantoju kā metaforu par individuālo vs sabiedrisko atbildību, bija vairāki ieraksti, kur tu aprakstīji savu personisko pieredzi -- par pieredzi jāņos, tad ieraksts, kur jāņu vaininieki pieteicās, tad hashtegs 'seksa skandāls' pie sporta zāles ieraksta, tagad šis. un, kā jau es teicu, man ir reāli žēl, lai kas tev ir noticis, es nezinu, kas tev ir noticis, bet es zinu, ko spēj nodarīt trauma un es zinu cilvēkus, kam gan viena trauma ir sabojājusi visu dzīvi, gan teiksim konstanta vardarbība pret viņiem ir sabojājusi dzīvi. psiholoģiska trauma var iet tik dziļi, ka, jā tiešām, ir PTSD un cilvēki mostās naktī augšā, kliedz, viņiem ir paniskas bailes no visa, nekur nav droši, ir bail arī no ārstiem, ir bail no visas pasaules, ir bail pašiem no sevis, visa pasaule ir sagruvusi. un tas var būt, kā jau minēju no vienas traumas un arī no vairākām.

man liekas (atkal bez jebkādas ironijas) lieliski, ka tu esi spējusi pati pārkļūt pāri savām grūtībām, bet ļoti daudzi to nespēj -- vai nu viņiem jau ir bijis sūdīgāks bekgraunds (pētījumi gan pierāda, ka tas bieži ir irrelevent), bet jebkurš cilvēks, ja tas ir pakļauts pietiekoši lielai traumai, tās priekšā sagrūs. un to es esmu pieredzējusi time and time again.

tāpēc, kas mani mulsina tavā stāstā ir tas, ka tu pati esi pieredzējusi grūtības un man liktos, ka varbūt tas radītu līdzcietību pret citiem, bet tad laikam jau nē. hm. jā, tas mani mulsina.