šis gaišais ziemassvēku laiks, kad izejot ārā kāds netīšām iepiš tev ar egli pa seju vai uzbrauc virsū ar iepirkumu ratiem ar saturu vismaz 250 eiro vērtībā.

kad tu esi pārstrādājusies līdz tādai komai, ka nu vari tikai gulēt uz dīvāna, ēst pienestos ēdienus, neiedziļinoties, ko tieši patērē, un lūrēt lauku sētas pirmo sezonu (kas ir, iespējams, spēcīgāka par otro, bet arī pizģec kā dzen deprī par pasauli apkārt. nekas, nekas, es atkopšos, un distancēti ironiski atkal pārstāšu bēdāties par jebko. bet tikmēr tu skaties uz cilvēkiem, kuri ar putām uz lūpām sola ēst zemi traktora dēļ, un baidies, ka nākamajā dzīvē par sliktu uzvedību tev nāksies darboties kolektīvā).

kad tu viss tāds pēdējiem spēkiem esi atlīdis uz pasākumu, bet tur tevi pārbiedē līdz puskomai, ka ķipa m. "esot jocīgs", un lai es skrienu "viņu sabužināt", kas ir bļe smieklīgi, cilvēks nevar vienu reizi būt mazliet īgnāks un nogurušāks kā parasti, lai viņu nesāktu uztvert kā uz lēkmes sliekšņa esošu, bet no tevis nesāktu pieprasīt klukstēšanu (nopietni, zajebala šis karuselis). kur bļe bija visi šie cilvēki pirms gada un vairāk, kad mums patiešām bija problēmas un neviens no viņiem ne reizi nepiezvanīja apjautāties kā mums vispār iet.

priecīgus svētkus, scuko, eju jogot.