kā jau teicu, berlīne man likās visrīdziskākā pilsēta no visām apmeklētajām, un vienīgo kultūršoku sagādāja dzeršana un bomži. viens konkrēti dzīvoja piemājas s-bahn stacijā, kur bija iekārtojis mājīgu stūrīti ar segām un suni, vakaros dzēra šņabi, no rītiem - meksikāņu alu, un tāpat izskatījās reizes pieces labāk, nekā visi mani kaimiņi kopā ņemti (un, iespējams, mazāk smirdēja).

dzert toties dzer visi un visu laiku, bet neviens nav piedzēries (pa visu vīkendu redzēju tikai divus noreibušos). 50-gadīga trauslas miesasbūves tante pa vakaru izpļauj ar draudzeni trīs alus katra, un nevienā acī (es jau līgotos).

ar to visu gribēju teikt, ka alkohola nelietošanas/mazlietošanas mēnesis noslēdzās ar partībomžošanu izstādes atklāšanā un citur, un šodien esmu tikai spējīga gulēt gultā, drebēt, ievadīt vēnā zaļo tēju un skatīties beverlīhilzas sērijas, es nesaprotu, kā ko tādu ir iespējams izturēt REGULĀRI