latvijas medicīna tomēr ir paredzēta ekstremāli adaptētiem cilvēkiem (kā man)

vasara, tātad, kurā es parasti izeju visādas apsekošanas, izmantojot rindu un gripas slimnieku iztrūkumu iestādēs.
sēžu, gaidu ĢĀ kabinetu atveramies, nāk māsiņa. smaidīga ļoti.
māsiņa: labrīt! ko tad telefonu neceļat, mēs jums jau mēnesi zvanām!
es: jā? nezinu, nav manīti nekādi numuri, a kādā sakarā?
māsiņa: nu jums ir ĻOTI SLIKTAS analīzes! (visa tāda smaidīga)
es (smaidu, smaidu): jā? kuras? (jo visas analīzes ir man rokā, viņi tās vēl nemaz nav redzējuši, un tās ir ĻOTI LABAS. vai jūtat manī kārtējo reizi mostamies teicamnieces sindromu?)
māsiņa: a es neatceros! (aizsteidzas prom)
(pag, atceros, ka kardiogrammas un plaušu rentgena rezultāti gan ir pie viņiem)

***

nu vot kāpēc jāpūš no mušas zilais valis? tagad pēc pāris nedēļām iešu uz CT un izmetīšu 15 eiro, lai noskaidrotu, ka esmu izstaigājusi plaušu karsoni vai tml. ahūnākais notikums.