es nevaru teikt, ka ja nenotiktu Viss Tas, man būtu garlaicīgi (reti kurš spēj novērtēt garlaicību kā es), tai pat laikā man vienmēr izdodas palikt malā, vai arī sadalīties tajā, kas brēc un šķaida siekalas pa gaisu, un tajā, kas sēž malā un grauž popkornu, nē, pardon, dehidrētas kāpostu lapas, un noskatās.

tad vēl kopš sevi atceros, ik pa brīdim iedzīvojos sajūtā, ka visa pasaule apkārt kļūst pliekana un melnbalta, un es vienīgā palieku krāsaina; vai arī ka eju arvien dziļāk tumšā alejā, un aiz manis viena aiz otras nodziest spuldzes, bet tā NAV slikta sajūta; karoče, ik pa brīdim sanāk zaudēt interesi par pasauli, bet vēl nekad nav izdevies zaudēt interesi par sevi.