vakar trīs stundas spēlējām pusdigitalizēto "zveju", un mans viedoklis par šo kursu ir jūtami uzlabojies. zveju spēlē daudzus jo daudzus gadus ģeogrāfi, vides zinātnieki un mūsējie, un, kā saka lektore, šis bija pirmais gadījums viņas praksē, kad jūra netika izzvejota tukša pirmajos sešos gados [kādi īpaši ilgtspējīgi vides zinātnieki esot izzvejojuši to trijos gados]. mēs spēlējām 11 gadus, un tikai uz beigām visus sagrāba neizprotama panika, un piekrastes ūdeņos mēs atstājām vien astoņas zivis.

vēl pirms 2009. gada studenti ļoti aktīvi ņēma kredītus jaunu kuģu iepirkšanai [un uz pārzvejas sākumu bija parādā tūkstošus], bet pēc tam kredītbums izbeidzās. tikai viena kontrolgrupa līdz šim iedomājās ieviest kvotas [bet tas viņus neglāba]. teorētiski stratēģija piemest uz aci "ai, tur jau dafiga kuģu stāv, zivju visiem nepietiks" izrādījās ilgstpējīgāka, jo vismaz man ir tendence vienmēr pārvērtēt risku, attiecīgi paliek vairāk vietas manevriem nākotnē.

es teorētiski zaudēju, jo mana peļņa bruto [rēķins bankā] bija vismazākā, taču ja sadalām uz kuģu skaitu - vislielākā [mani zvejnieki devās prom ar vislielākām pensijām], kā arī ar visu to, ka tikpat kā nepalielināju floti pa visiem šiem gadiem, peļņas starpība bija nebūtiska [nav jēgas iepirkt 30 kuģus, pietiek ar 12, jo jēgas pieaugums ir minimāls, bet viss pārējais ir tukši ponti]. es jau sen zināju, ka mans ambīciju trūkums ir uzteicama īpašība.

labprāt uzblieztu šo vēlreiz, lai noskaidrotu, kādi ir maksimālie konkurences apjomi un iespējas totālas ilgtspējas apstākļos [tas ir, ja reāli katru gadu zivju populācijai ļauj atjaunoties pilnā apmērā], beet, šķiet, nākamajā lekcijā atsāksies pieaugušo dzīve.