biju apskatīt vienīgās mājas visā rīgā, kurās pagaidām rodas vēlme dzīvot. viņas tādas divstāvīgas un uz ielas, kur vismaz ir kur staigāt, jo turpat blakus visādi kroplie mazdārziņi un industriālās ainavas, un daugava, un viesturdārzs, un centrs spļāviena attālumā [nav tā, ka mēs baisi plānojam pārvākšanos, bet kāpēc gan neizpētīt situāciju simpātiskā rajonā]. bet visas šīs mājas ir valsts īpašums. mīļo sīrupiņ, vai tas nozīmē, ka tur nekad netiks pārdots neviens dzīvoklis?

satiku kādu дедулю, kurš ieraudzīdams mani iesaucās какой милый ребенок! [koa?!], turklāt pēc tam nestreļīja man ne cīgas, ne saņķikus.
bet pēc tam pie auss atskanēja šāviens, es nodomāju "nu jā, svētki vairo kriminālo statistiku", tad pabrīnījos, kāpēc nekas nesāp un neasiņo, tad sapratu, ka laikam tomēr somā atsprāga vaļā rūpnieciski aiztaisītais durbes dzirkstošais pieneņu vīns, ko es nopirku, jo esmu tik sasodīti lokāla. pa ceļam uz mājām šī dzira izsita korķi vēl vienu reizi, stipra, maita