Bet vēlāk cilvēka iespējas izvēlēties, ko darīt ar savu dzīvi ir ierobežotas. Kaut vai tā pati eitanāzija faktiski visur ir nelegāla un neiespējama. Klāt vēl tās reliģijas, kas, protams, līdzās abortiem eitanāziju neatzīst. Un valstij jau arī nepatīk, ka nodokļu maksātāji izlemj vienkārši izstāties. So.. galējā variantā baigā ķēpa :>

Ok, tas tāds sarkasms, bet no otras puses - kāpēc tiem, kuri paši grib izbeigties, jāpieliek tik lielas pūles :>

Un vispār, stāsts jau ir par to, ka valsts/citi varētu tik atklāti un uzkrītoši nestāstīt, ko katram darīt. Turklāt atteikties no šīs tipa "aksiomas", ka katra sieviete grib kļūt par māti un ka viņu ir aptumšojuši tikai šie materiālie labumi un "ērtā" dzīve.
Lai gan bērna radīšana tiek pretnostatīta materiāliem labumiem, ne vienmēr tā ir. Nevis tāpēc, ka dabū pabalstus, bet tāpēc, ka vecāki pēc tam visiem klārē "Es, es, es sadzemdēju, es izaudzināju, mans bērns sasniedzis to, prot šito.. ". Līdz ko domā par savu ego, tas neko daudz neatšķiras no "Man ir BMW, es biju ceļojumā, re, kāds man darbs".