gribas, lai visi beidzot emigrē uz to savu laimīgo zemi [nu, nebūs lielveikalu, es te pagrauzīšu mizas, un tad jau atnāks pavasaris ar pirmajām pusindīgajām sēnēm un ņammīgajiem gājputniem], es vairs nevaru izturēt tās sejas sev apkārt.
loģiskāk, protams, būtu gribēt nevis kalnu pie muhameda, bet otrādi [jau labu laiku jūtam, kā mūs sauc pāķi un drūmmeži], taču tam vajadzētu nokārtot visādas saistības ar pilsētgalvu. dzīvokļa pārņemšana velkas jau otro? trešo? man sajuka mēnesi. vai tik nebūs tā, ka pusotrs lats, ko nesamaksājām ne mēs, izvērtīsies par vēl vairākiem desmitiem latu, ko jāmaksā mums laikam nebūs. uz šī fona, protams, ir patīkami, ka latvijas republika attapās, ka ir man parādā neteiksim ka milzīgu, tomēr trīsciparu skaitli, un pat piesolījās to atdot vistuvākajā laikā.

vēl jāaiziet 13. februārī pasalt pret actu [jau iedomājos visus tos komentārus par slaistiem, kuriem nav ko darīt darba dienas pašā vidū*, un lindermaņa ieliktņiem [go figure]].

*reāli nav! šobrīd, piemēram, dzeru upeņu balzamu un cenšos atkausēt pirkstus, biju mežā. man patīk mana darba apstākļi. vēl man patīk, kā ataug mani mati. nekas cits man šobrīd īpaši nepatīk.