Manā pasaulē neviens nav perfekts, un manā pasaulē pāra dalībnieki rēķinās viens ar otra indevēm un dīvainībām, un atšķirībām, un vajadzības gadījumā viens otram palīdz tās apiet. Piemēram, mana vīra pasaulē (un droši vien visu citu Normālu un Saprātīgu cilvēku pasaulē) cilvēks pamostas, uzreiz izkāpj no gultas un ir gatavs cīņai, savukārt manā pasaulē iztīstīšanās process ir ilgs un smags, un var tapt ievērojami saīsināts un atvieglots tikai ar attiecīgajā situācijā saprātīgākā pāra dalībnieka palīdzību jeb, ja vēlies, manipulācijām utml. nožēlojamām rīcībām, par kurām es no sirds esmu pateicīga un vēl jo vairāk esmu pateicīga, ka cilvēks nemoralizē par to, ka man pašai būtu jāsaprot un jāspēj tāda normālam cilvēkam pašsaprotama lieta kā normāli iztīstīties no gultas un mājas, bet ņem un palīdz, un vis. Savukārt klepus situācijā es uzņemos saprātīgākā pāra dalībnieka lomu nevis prātoju (nē, nu, prātot jau var, bet huliš eskalēt situāciju un iziet uz atklātu kašķi) un moralizēju par to, kam ir un kam nav jābūt pašsaprotamam.

Un es jau par to pašu. Ka ne jau kažoki un briļjanti tiek manipulēti. Bet teorētiski, ja abas puses priecīgas un apmierinātas, kāpēc ne.