Ak, redz kā! Nebiju iedomājies, ka ir tik daudz pretinieku valsts garantijām.

Valsts garantētos depozītus ieviesa Amerikā pēc Lielā depresijas (kaut kur 19. gs. 30. gados). Eiropā šķiet uzreiz pēc kara. Un tas tiešām ilgu laiku ļāva izvairīties no sistēmiskām banku krīzēm. Līdz brīdim, kamēr baņķieri izdomāja citu veidu, kā apiet regulatoru noteikumus spekulēt ar vērtspapīriem un atkal salaist globālo ekonomiku dēlī.

Latvija pēc PSRS sabrukuma laikam uzskatīja, ka garantētie depozīti ir pūstošā sociālisma palieka, tāpēc atteicās no tiem, līdz BB bankrots atvēsināja iekarsušos katrs-pats-savas-laimes-kalējus.

Žēl R.Paula, bet kaut kādā ziņā tā ir arī liktenīgās dzīves ironija tiem, kas uzskata, ka solidārais progresīvais nodoklis ir netaisnīgs. Arī miljonārs vienu dienu var pazaudēt lielāko daļu ietaupījumu, un tad viņš sapratīs, cik svarīgi tomēr ir sociālie pakalpojumi (bezmakas medicīna utt.)