kamēr m. vēl nav mājās, jaizkrata īgnums:
lūk, piemēram, kad tu mazpamazām nonāc pie domas, ka varbūt cilvēki, kuri dzīvo kopā gadus 20, moš arī var vienoties kādām nebūt saitēm un sarīkot kādu vieglu sabantuju nedēļas vidū un brunavā tam par godu; ka pat laulībā ar viņiem nekas īpaši slikts vairs nevar notikt,
kad sanāk paiet garām LR1 tieši tajā brīdī, kad tas gvelž kaut kādu vājprāta huiņu par iņ un jaņ, par to, ka katras sievietes sapnis ir "pasniegt kungam baltu kreklu", par to, ka var jau ignorēt kosmosa likumus, dzīvot nereģistrētās attiecībās=nerūpēties par bērniem=griezt rīkles večiņām, bet tad kādu dienu planēta tevi "nokratīs kā kārpu",
un tad gribas tikai skriet un iesniegt šķiršanās prasību, ja vien būtu laulība, ko šķirt.
kā var dzīvot tādā vidē un izaugt no vēlmes mētāties ar metaforiskiem un ne tikai molotova kokteiļiem, es pat nez.