[cHi]

“es šodien vēroju tavu rētu un prātoju, no kā tev tā un kad tu man beidzot par to stāstīsi, ja kādreiz stāstīsi. redz, tev vēl joprojām patīk tā- stāstīt un nestāstīt, būt, bet nebūt.. tuvu. tad par rētu. es tā domāju, ja visu pirms būtu iepazinusi rētu ne tevi, tā mani mulsinātu un nepārtraukti liktu sev pievērst uzmanību, savukārt, tas mulsinātu tevi. bet šoreiz tā nav, šoreiz ir gluži citādāk. vien tad, kad palieku viena es tai pievēršu īpašu vērību. es guļu un, aizverot acis, iztēlojos dažādus neordinārus mirkļus, kuri tev to nodarījuši, bet, atverot acis, es allaž jūtu- neviens no tiem, nav patiess, neviens nav īsts. es neesmu tik īpaša, lai uzminētu tavu mirkli. vēl neesmu.“

skaitu visu, kas vien iespējams.-mēnešus, tabletes, plaukstas, smaidus, atvilknes un peļķes. varbūt baidos no iespējas tikt aizmirstai un atskaitītai. no elpošanas. no mīlestības.
atgriežos pagātnē.papriecājos, pašiverējos un tikpat raiti atlecu še pat atpakaļ. un nopūšos, cik gan jauki, ka esmu bijusi tik stipra, lai piedzīvotu to, kas tagad manā pagātnes ceļasomā. tik sasodīti patīkami apzināties, cik gan spēcīgi un neatkarīgi cilvēkveidīgie spēj būt, ja liktens' spiež. un CIK neatlaidīgi. un "rōōzā". un brīvi... un pateicīgiem mums vajadzētu būt. bet mēs neesam. un man vienalga.
es satiku acis, kuras nenogurdina. melus, kuri dedzina. apskāvienus, kuri nomierina. skūpstus, kas vieno. sāpes, kuras saēd. domas, kuras spīdzina. smieklus, kas aizrauj elpu. spēku, kuram nepretojos. viedokli, kuru pieņemu. es satiku mīlestību. sen. bet tā vel jauna. nenosakāma vecuma, derīguma termiņa un dzīvesvietas. nenopērkama. neaprakstāma un dziļa. un līdz ar to dziļi dzīvojama. īsta. un mūžīga. ik mirkli.
laiks nepastāvēja. it nekas neeksistēja, izņemot mūs. aizvēru acis. dziļi ieelpoju. pieskāros. un viss, ko man šajā brīdī vajadzēja, bija tepat. izbaudāms. manis gaidošs. brīnums. mans brīnums.
gribu sastapt pakāpienus, kad tie spēs izkust, sirdis, kad tās tā pa īstam varēs salauzt..gribu redzēt mākoņus, kad tie spēs mainīt savu agregātstāvokli un kļūt lipīgi. lipīgi un salātzaļi. tik daudz gribu. bet tik maz man lemts būs piedzīvot. bet varbūt daudz?...
es pasmīnu. un atvados.

lūk.nU var juSt!ir tas laiks klāt.pārmaiņu laiks, bet varbūt jau tas pats 'īStais'. laika ziņās "īslaicīgi līs!" nomaina "gaidāms putenis!"..un ir tik patīkami. kaut gan..ja tā padomā, nav vairs gluži tā, kā agrāk bija un kā iespējams gribētos. bērnības sajūsmas saucieni par pirmo sniegu..bailes par tumšajiem vakariem..smaids. laikam daļa no tā bērna manī jau zudusi..bet žēl tomēr. no tieSas. bet -tā ir tikai daļa.un vienmēr jau ir atmiņas.
redzēju meiteni steidzamies.cilvēks sīkiem solīšiem, izveicīgi mēģināja pasargāt savus lakoto zābaku papēžus no saltā un viltīgā ledus.un tad nu nekaunīgā eS tur stāvēju un vēroju viņu, slēpdama visnotaļ nEļaundabīgos smieklus savos pēc maigām cigaretēm smarzhojošajos cimdos. cik dīvaini, ka cilvēki mēdz sevi tā noslogot, tikai tādēļ, lai labi izskatītos.pagalam jocīgi..it kā kāds sēdētu debesīs un bildētu mūs... Es sajūtu, kā fotoaparāts manā sirsniņā sarosās..
Lai kā arī citi mani neapstrīdētu, tomēr galvenais ziemas notikums ir tas 24.decembra vakars. jau diena- kad es iekšēji sakopju sevi, un manī mīt tas gars. Pārdomu un dievišķības gars. dievkalpojums. jāteic iestādi - baznīca, apmeklēju vienreiz gadā, un tas ir Ziemassvētkos.. un ne tāpēc, ka ticu /lai piedod kristieši!/, bet tāpēc, ka tikai mācos. un meklēju. un tUr ir īpaši. neaprakstāmi. pat viegli. dvēseLe jau ziN..
ik pa laikam tomēr liekas, ka prāts vel kavējas kaut kur vēlajā rudenī pie dzeltenajām kļavas lapām un pakšķiem uz palodzes. gribas sevi pazīt nepārtraukti. un iedziļināties. pārdomāt. izdomāt. sadomāt. aizdomāt, nodomāt...un galu galā -nedomāt, kad ir par daudz. esmu tāda kā ilūzija, kas meklē savu piepildījumu, jēgu un laiku. un jūtos pamodusies pārdomu un darbu/nedarbu analīzes laikā. un iespējams jau atkal gribu iet gulēt. un ne tāpēc, ka nāk miegs, bet tāpēc, ka tā vieglāk.gluži vienkārši...-vieglāk.
taas pašas mērķtiecīgās automašīnas. tās pašas satrauktās sejas un viltotie smaidi. vecie padomi un klusības brīži. neremdināmās idejas un ierobežotais laiks. bet es nenogurstu. - pa īStam, ne. es joprojām esmu ceļā.tikai,..ir ziema..-ne īsti balta, ne melna..bet auksta gAn.

'ŠODIEN DIEVS IR SAJUCIS PRĀTĀ!'

"I awake, from blood thick dreams, washing blame, from my knees,
softly done, so secretly, I'm awake as charlie sleeps
a lone brother, a lone sister, a home cover, alone
I awake, dry the scream, spit the vile breath, till my tongue bleeds,
thinks it's all gone, famously, broke the hard girl, good to please
a lone brother, a lone sister, a home cover, alone
Tell it like it is, TELL IT LIKE IT IS, tell the sordid truth,
tell them, tell it like it is, tell them.
a lone brother, a lone sister, a home cover, alone"
**
klausos atkal Skinu.biju piemirsusi, cik tā man tuva sirdij.eh,brīva iztēle.nenovērtējamas emocijas.spēcīga lirika,-mūzika, kas iedvesmo.ja pareizi atceros, par Skunk Anansie, shkjiet, pat domrakstu esmu rakstījusi:p lai Lord stāv klāt tam, kas man par vinjiem atkal lika atminēties!paldies tev, mans prāts!:)un šķiet, ka viņu atstātajā mantojumā kādu meldiņu tīkamu sirdij var atrast jebkurš.sākot no maiguma, līdz pat mūzikai, kuru tā vien gribas pagriezt skaļāk, lai jūt kā asinis riņķo.kustos. mierā nevaru nosēdēt.tā mūzika iet caur mani. virmo.. varbūt dažreiz VAJAG kādu periodu izlaist, lai pēc laika attaptos un klausītos ar vēl lielākām asociācijām un apbrīnu? tagad tiešām tā šķiet. sajūta, ka jau šodien varētu sākt rītdienu.ar pilnu sparu. laba sajūta. kaut gan vel pirms 15min grasījos jau saldi iemigt.tik sasodīti jocīgi:) bet patīkami.
**
skriet.un aizskriet.kliegt!tu sāpi,es smejos.izliekos!tu neesi,es mānu.
viņa definē visu.pajautā jebko.viņa atbildēs.izskaidros.tikai prasīs par to pusi tavas dzīves.un tad nu stāvi un izlem- atbildes vai daļa no laika, kuru tās atvieglotu?interesanti.visnotaļ. nemaz nevar pasmīnēt.
**
p.s. vai kāds nevar man izskaidrot kā atšķirt parastu latvju ābolu no 'cukuriigaa'?!? esmu nesaprashanaa.

tāda sajūta, ka pieļauta kļūda.iespējams.vēl noris pārbaude.
viss labi.un te nu vairs nav.
es jūtu šad tad, ko Kāds domā..un, šķiet, ka šovakar tas nav nekas labs.
var būt vienaldzīgi. bet nav. kapēc? to nezin pat pusgads..
dīvaini, ka sekundes simtdaļā vai pāris skricelējumos var mainīties viss. pagalam jocīgi.
bet varbūt tas pieliks punktu jautājumiem? varbūt tā vienkārši ir jābūt un jāpaliek?
kā es šad tad neciešu klusēšanu. tā allaž kāpina emocijas, attīsta fantāziju un parasti...-arī salaiž visu dēlī.. kas tu esi? atzīsties!

"..ei, tu.jaa.paskaties. redz kā Es māku!..nemēģini atcerēties, kur to jau esi redzējis.naivi. Bezgala. redzi, redzi, es varu nepārtraukti. ieklausies..tik klusi, bet liegi un sāļi..paksh..paksh..hMm... eii,nenovērsies.es taču cenšos. tu tāds neuzmanīgs. nenovērtē. Idiots. neesi muļķis?!..lab, piedod. kuš kuš.vai zini kādēļ es tā? neattaisnojies. ja vainīgs, atzīsti kamēr par vēlu nav. mierini. kāpēc tu nemierini? nu skaties taču!kretīns. jā, jā anatomija..nenovirzies!!..miers?...labi. es neatceros, ko gribēju teikt. vien gribu, lai redzi. viss tevis dēļ.jēga censties? neesmu necilvēks.bet spītēt nemāku, kad vajag. izlutināji mani- tagad vari kaut nošauties.tik es un es..ja tik slikta- ko mocies?..paldies, paldies. negribu dzirdēt. aizver muti!dzirdi?nerunā!kaut šoreiz. tas izklausās pārāk smieklīgi.tu vienmēr vienu un to pašu mal.nepārtraukti.bezmērķīgi....nerunāt tā?!..vajag!ja nepatīk, ej- tik neatskaties.tevis dēļ vairs nav vērts. neesi tu vienīgais-samierinies! netēlo idilli.ir robeža. tu pārkāp. viss.liec mierā. jā, to es meklēju. mieru, harmoniju. tu ar savām stulbībām vari iet ieskrieties. pajāt. saproti?-man pajāt!!!nu nu....vēl..vēl...turpini..nebiedz..vienmēr esmu gribējusi to dzirdēt. beidzot tu sāc runāt no sirds.tikai tagad. klusais ūdens atradies. atkal tu smejies?!..kā allaž..!..netici? viss var būt arī pavisam īsti, tu apjēdz?- es māku nejokot!diemžēl.tu ej? jau tik ātri. jaa jaa...sliktā daba. tu padomā arī par pasauli. to, kas iekšā tevī..manī. uzkurinājusies?piekrītu. tu aizvaino. kā savādāk?!vel ko teiksi?!kapēc apstājies..?-pēkšņi sagribējās mani?! muļķis. egoists. man pietiek. apnicis. es aizeju. šoreiz pa īstam... neskaties uz mani tādām acīm!....jā, es aizeju. cauri. jā, viss cauri!! tu vienmēr...tikai tu ..es esmu niecība....- nepieskaries man!!!nemaz nemēģini. Nav jēgas vel ko teikt. tu neklausies...tik ieciklējies savā ego,nelietis!. nu un pesimiste?kas no tā...tev manis pietrūks?!?!?ko tu neteiksi...smieklīgi... Beigas! man apnika. ..Tik nesāc..-žēlīgās actiņas.................ko tu teici?....amm..,jā, man PATIKA tā sestdiena...jā, tas BIJA skaisti...heh, un kā TOREIZ, jā ....tu smaidi?:)...mjAAa..[varbut tomēr?]...hmm...ATCERIES 13o juuliju? jaa, tā saule.............Heh..nāc tuvāk.tu esi tik mīļš. ...samīļo mani.jā, jā..ESMU muļķe. piedod."

brīžiem neticami, cik ātri skrien laiks.pat ne skrien- vaRbūt lido?!..
pēc kārtējās, skaistās 'The Beach' noskatīšanās ne par ko citu negribas domāt, kā par paradīzi.he jocīgi.varbūt pat pavisam.
**
[domas nespārno.vien laiks.un tas iespējams ir tas vājākais posms manī. es nespēju mainīties. lai kā gribētu. vai vajadzētu..nespēju. kaut kas iekšā.tur.un nelaiž vaļā. gribu mieru. bet haoss ir neizbēgams.]
visam vienmēr ir caurumi. un kā jau nu kuram. citam vairāk sāp, kad veikalā stāv tukši arbūzu plaukti, citam kremt, kad aizdoma par mūžīgu vientulību pārāk bieži no stūra glūn..cits sēro, kad cimdiņš pušu, daži uztraucas par kārtējo saulrietu..un tā vienmēr. griežas. mutuļojas tas problēmu katls. nebeidzami. nebūs perfekti. ne mirkli.un ar to sadzīvot man vēl pamatīgi jāmācās.cik bezcerīgi šobrīd šķiet.
un savādi, cilvēki raujas- izglītojas, strādā...domā, dzied, raud, tēlo, sit, upurējas, raksta, žēlo, piedod, ēd, klausās, risina, liekuļo, pamet, tic...un nemitīgi. un mērķis?- rast laimi.justies patiesi piepildītam. un te jau ar sekundi nepietiek. vajag visu. vajag pasauli. nevajag problēmas. tām šajā reisā, gluži vienkārši, vietu nav. un nebūs. paredzētu vietu..
**
rozīgi'violeta. tāda tā bij. ieliku mutē un tagad tā tur kūst. ļauj baudīt. salda. eh,varu pasmaidīt.
rīt nebūs baiļu. rīt es neraudāšu. rīt man pietiks pacietības. rīt aizmirsīšu. rīt nekļūdīšos. rīt došu. rīt priecāšos. rīt atveseļošos. rīt tveršu. rīt jutīšu gaisu. rīt aizlidošu...
**
ja tā padomā. varbūt pat cilvēks tā īsti nemaz savus mērķus nesaprot.ir tas, ko gribas. bet, iespējams, tas nemaz nav tas piepildošākais un pasakainākais..
**
šonakt sapņošu.

'..šodien muMs visvairāk stāsta lieTus lāSes pieskārienS....un man pietrūkst VieNa gLĀsta..vai TEV nepietrūksts neviens?!.....'

neizsakāms nogurums.apnikums.it visā.vilšanās.negaidīta..-tāpēc TIK sāpīga.meklēju mierinājumu..bet esmu salūzusi jau kaut kur pusceļā.bezcerīgi.'..pamostas bezgalība.' nezinu, kur esmu.

dzeltenā segā ietinusies.gribas steigties.ātri.nevīžīgi.lai viss vienaldzīgs.arbūza sēkliņas stulbi zemē samestas.uudens pudele tizli pusizdzerta.es dusmojos.pa neparko.varbūt apnikums?nesapratne?tam, kurš spētu palīdzēt, nav ne nojausmas, ka pasaules meklējumi mēdz aprobežoties.un es pārāk bailīga vai nepārliecināta, gaidu, kad laiks pats visu sastums tā, kā esmu iztēlojusies. -cik bezgala naivi. bet varbūt..eh,muļķības!!
ja pa daudz grib zināt,.. es gan negribēju, bet sanāca...-mani sagrauž atmiņas, kuras ir atņēmuši citi..tie, ar kuriem mani pagātnes ideāli, tagad kopā laimi rod. jo es bez mitas patiesībā esmu savā ceļā..savos meklējumos.vien atmiņaS pa retam spiež.un ierobežo. bet kam tad viegli?nav vērts pat iedziļināties..digital bath vel tgd nespēju klausīties tālāk pa 13o sekundi.traumēta. piedodiet!...
gribas paklusēt.nomainīt noti.grauž.bet varbūt labi, kā ir. mūzika liek trukties uz priekšu..'meklēt dzīvi'..bet varbūt apstāties?..Manī mīt nediognosticēta šizofrēnija pirmajā stadijā...
neviens nekad neizpētīs, kā ir labāk...es spēlēju teātri.varbūt arī viņa, viņas viņš un vel kāds..dzīve skatuve-ar aizkulisēm, partneriem, kuri tēlo vai nepārtraukti aizmirst vārdus,..ar režisoru/Tur,augšā/,ar kostīmiem, jēlām grimasēm, klajiem meliem, nepabeigtiem vārdiem un domām, ar ierobežotām idejām un galu galā ar noteikumiem, kuriem tev jāpakļaujas...tikai viens..trūkst..kaut manam teātrim būtu suflētājs..ja nu vārdi piemirstas...vai nagi niez izzināt nākotni..mjaa..tapēc jau spēle ar jautājumiem nekad nebeigsies!...rīt atkal pirmizrāde.. jau 39taa šogad.
aizvien siltāk un siltāk.tāda nojauta, ka kāds rūpētos.laba nojauta.ne katram tāda tiek.un nejau dzīve pie tā vainojama..-vai tu vienmer turi acis vaļā?VIENMĒR??!..
p.s. ja paskatās debesīs. varbūt var mēģināt iestāstīt sev, ka dzīve ir fantastiska..joprojām ceru,. ka mans mūžs ir tikai gaitenis uz īstenību...ceru!..pat vairāk nekā.

un kur dvesele paliek, kad tās laiks šai saulē ir iztecējis?-mūžīgs jautājums/ viens no daudzajiem/,bet varbūt, lai mierīgāks prāts, ir vērts sevi apmānīt un ticēt, ka pēc tam mūs sagaida kas labāks?...
es izraku mazu, mazu bedriiti.paņēmu mazo, mazo dvēselīti.ieliku tajā.lai lido tā augstu, augstu debesīs, un lai sīkais, trauslais ķermenītis atdusas tur, kur tik daudz kas spējis sev mājas rast.lai viegli.pat sīkumiem ir jēga!bieži vien kādam tā ir pat pasaule.un es parādu mēli tam, kurš šonakt spīd pilnā spožumā..-man rūp it viss, ko kaut sekundi, bet esmu mīlējusi.. ja tev ne, -ej ieskrieties!..
diena paiet, laikam velkoties, bet domām skrienot, un, šķiet, ka tieši tas mani vēl uztur pie atbildes -"Labi!"/kad kāds vaicā, kā man klājas/..un brīžiem pat ir vienalga, vai lietus līst, vai vējš |pārāk| kaislīgi spēlējas ar maniem matiem.-galvenais, ka jūtu, ka pēdējā laikā..sāku tuvoties harmonijai, kas pirms pāris gadiem noskrēja mani kā suni un pazuda tālēs zilajās.. Tagad, iespējams, drīz varēšu lepoties ar to, ka būšu to panākusi..Fantastiski.un reizē nedaudz skumji, bet tikai nedaudz!, jo cilvēks jau mēdz pēc dabas būt tāds 'piedzīvojumu&sāpju meklējošs'..nu, vismaz šad tad...nu, vismaz es...patiesībā muļķīgi.bet esmu saradusi.un ir pat labi....reizēm.
dzirdu pakšķus aiz loga.lietus atkal..līst.par ko diez šovakar debesis raud?...ir ko apdomāt.
ja kas,..vajag šad tad ļaut asarām sevi aptaustīt..-tās taču ir tik patīkami sāļas.
saldu dusu tiem ,kas jau prot lidot.

Pēdējā laikā sanāk, ka ķermenis meklē vien ēnu vai vienalga kādu vēsāku vietu, kur patverties...varbūt ziemu?.. cik ironiski-, es prātoju,- pienāks tā zieMa, un visi kā viens /izņemot sniegavīrus/ alks pēc vasaras kā negudri.
Kaut gan gaiss kļuvis siltāks, mākoņi neaizsniedzamāki, naktis baisākas.. bet es stāvu un elpoju...-vieNa. 11 miljoni manu domu strāvo un neapstājas, meklēdamas maigu patvērumu nežēlīgajā pasaulē. Un es kā no putna lidojuma redzu, ka tām te ne vietas, ne maiguma, par pārtiku un miegu nemaz nerunājot..
Vējš man sapūš savu miglu acīs un nobirst asara. Bet vai to maz tā var saukt?.. hmm.. „ar vēja palīdzību mākslīgi radīts kondensēts produkts”, kas 2ās sekundēs šķērso mani. Varbūt šoreiz noticēšu, ka nestāstu muļķības.. atkal jau.
Secinu, ka drīz „piedegs piens” un ja tūlīt nepārstāšu sevi liegi apzīmēt ar krāsainajiem krītiņiem.. sākšu vemt. Un to nu gan man šodien ne gribētos, ne vajadzētu. Tā pasēžu, paņemu balto, vel nedaudz paķēpājos un „metu plinti krūmos”. Pietiek!.. eJu.
Soļus jūtot vienu pēc otra.. saprotu, ka nevāji gribas skriet un skriet, un aizskriet.. kā tai dziesmā, kur jābēg no trokšņiem, pielādētiem ieročiem.. un jāsaprot, ka ir par vēlu risināt muļķības rietošā saulē... skriet un aiZskriet. Bet spēka nav /ko nevarētu teikt par dīvainiem trokšņiem../, un es lēnām eju. soli pa solim. Un nu jau kādas 10 minūtes mēģinu sadzīvot ar domu, ka tie steidzīgie soļi, ko nepārtraukti dzirdu pāris metrus aiz sevis, ir vien „kĀds”, kurš cenšas mani panākt, lai atvainotos un lūgtu „kārtējo” piedošanu...-tikai šoreiz.. pēdējo rEiz!... sakoncentrēju visu iekšējo enerģiju un drosmi... apstājos....un atskatos...- nevieNa naV.
‘tālruņa aparāts, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas..’

Rīts ļauj skaisti ieelpot. Es aizmetu sĀpi, novelku čības un noticu sev, ka varu būt brīva. Ja tie būtu soļi, tie būtu neskaitāmi, smalki un liegi (..), bet es iestāstu sev, ka spārnoti lidoju.. un nevajag daudz. Ja labi grib, tad nebeidzamu plašumu, kur dzīvīgi zaļa pļava zied var atrast tepat aiz ērcīgo kaimiņu mājas stūra. Viens, divi, trīs.. un es uzbuRos sev. Tas neaizsniedzamais, ko sapņos lolo, nu palīdz aizmirsties un sulīgi iedziļināties patvērumā, ko daBa spēj sniegt.. un es ņemt, grābt, izmisīgi.. saliekot kā nebeidzamu puzli pa gabaliņiem, gabaliņiem vien... Vairs jūtu tikai vienotu brīvību, kad mana āda, iekšēji degot, pieskaras zālei. Kamēr mugura lēni un maigi iegrimst zemē, manas pēdas nebēdnīgi priecājas par svaigo rīta rasu. Vēderā gluži kā pirms lielā uznāciena šķebīgi kņud. Var taču cilvēks vienkārši BūT. Un baUdīT. Un justies kā piederīga, neatņemama viSuma sastāvdaļa. Varbūt es nespridzinu lokatorus, nevācu tautasdziesmas, nesludinu Jēzu, nevaldu pār kādu republiku ..vai kādu „seVi”..bet es taču varu likt rēķināties ar brīžiem pakāsto būtību un zināt to, kas nepateikts, un ārstēties no mizantropijas, ja atkal kļūst pārmēru traģiski ar domāšanu, un nepiedot, ja kļuvis „PaR daUdz!”... esmu DvēsEle. Un tagad es domāju..un, atbaidot īgņas un kretīnus kā knišļus no savas mazās, bet mīļās un tuvās karaļvalsts, es viSa kā viens atdodos īstai dzīvošanai. Gribas, lai mells’ pārskrien gar acīm un kaut kas neredzēts pārzib caur manu prātu 3 sekunžu simtdaļās.. noraudams drēbes...es dzirdu rekviēmu un jūtu aukstumu, es redzu maZu dzīVīBiņu un jūtu pieneņu pūkas virmojam gaisā, es sataustu rupjmaizi un jūtu vecmammu, es pasaku ‘paldies!’ un jūtu pateicību.. BezGalīBa. Te nu tā iR. Īsta un dziļa..
Esmu secinājusi, ka rasa pēdām neapniks, mugura no zemes tik drīz nešķirsies..un es nekad nebeigšu domāt. uN jUsT. Es jūru aSaru... Vienu un īStu. Tā pārslīd pār manu kreiSo vaigu un pēc mirkļa neatvadoties jau pazūd zālē, kļūdama par vienu no svaigajiem rasas piLieniem.. bet varbūt skumjajiem?..
Es atveru rokas un esmu jūraszvaigzne, kas nemaz netiecas un nealkst pēc jūRas. Es eSmu par spīti visam un varbūt sev.. nogaršoju sajūtu vien uz pāris sekundēm, pieceļos un eJu. neatskatoties.ڗ

kĀ šaD tad gribas zilas debesis..un kalnu, kuru pieveikt, metot kūleņus un pasūtot visus fizikas likumus padsmit mājas tālāk. un gribas sadedzināt kādu skapi, kas stāv, nekustas un traucē, neko nedarīdams. stāv starp dVēsELi un kaut ko īpašu..-neiedziļināšos, apdedzināšos vel.
un es turos, nedomāju, nejūtu, nemeloju sev..-un tā joprojām maļu muļķības. šad tad, kā nekā, drīkst sevi nesaprast un pieķert bīstamā prāta haosā. tomēr..- varbūt jauKi. sasodīti. nez kāpēc pēdējā laikā jāāizdomājas par to, cik dramatiski skaistāki ir vārdi, kas atdoti un norakstīti mūzikai.nevar būt, ka vieglāk klausīties nekā izteikties..nevarr būt, ka domas nelido..nevarr būt, ka magnētiskie lauki mūs nesaista..nevarr būt, ka tu mani neredzi…nevar būt, ka jūtu..Bet varbūt tomēr?bEt varbūt tomēr?beT varbūt tomēr?bet Varbūt tomēr?bet vArbūt tomēr?bet vaRbūt tomēr?bet varBūt tomēr?bet varbŪt tomēr?bet varbūT tomēr?bet varbūt Tomēr?bet varbūt tOmēr?bet varbūt toMēr?bet varbūt tomĒr?bet varbūt tomēR?bet varBūt tomēr?bet varbŪt tomēr?bet varbūt Tomēr?bet Varbūt tomēr?bet vArbūt tomēr?bet varbūt tomēR?Bet varbūt tomēr?bEt varbūt tomēr?beT varbūt tomēr?bet varbūt tOmēr?bet Varbūt tomēr?….VARĒTU JAU MŪŽĪGI.bet nekāDā jēgā un labumā.zemīte tik mEt loKus uN met.mAni ieDvesmo.

Pilnīgi nevajadzīgi apsēžas doma, pakļaujas idejai, pieglaužas mūzikai, atmet ar roku solītajam.. un atliek vien noplātīt rokas, kad tā jau prom, pametusi mani vien stulbi smaidam.. 2as minūtes 37as sekundes.. un pieķeru sevi izbadējušos rakņājamies kaut kur filantropijas pārņemtos izdevumos.. Iešu pēc tomātiem, vakar dzirdēju, ka visi sarkanie dārzeņi derīgi redzes uzlabošanai. Pēc tam ‘nolikšu karoti’, domājot par jaunas teorijas izvirzīšanas iespējām mūsdienu matemātikā.. un atceroties par saviem briļļu rāmjiem, kuri reāli nemaz neeksistē. Galu galā, jau beigta būdama, uzrakstīšu testamentu, savas atmiņas novēlot, to radītājiem.. Repeat.

..13, 312, 5 – pietiks. Viņš gaudo bezspēkā un kaut kur aiz apraktām žurnālu izgriezumu kaudzēm, nedēļu vecām sirdszālēm var jau manīt īsto insinuatoru. Un viņš ir izticis bez ikdienišķā klauvējiena pie ārdurvīm un lielas brēkas. Te nu bija baismīgais liktenis. Smiekli nāk!
Tipiski valodniekiem- paņemt un vecās zeķes nevis pieklājīgi un sabiedrībai pieņemami samest netīrās veļas kaudzē, pamājot ardievas tām līdz nākamajai tikšanās reizei, bet provocējoši tās turēt rokās un bakstīt līdz nāk apskaidrība par to, ka tā ir vien bezmērķīga neizbēgamas idiotijas pazīme. Brrr auksts- vai zini. Nav jau nemaz tik viegli skatīties uz zilu un redzēt baltu, bet vai maz idejai ir robežas- itin nekādas, ja nu vienīgi svētdienu rīti, kad jāceļas ar panikas lēkmi, kas atgādina jūru gliemežvākos- mierīgu un neparedzami bīstamu, tad gan nav ideju-ir tikai robežas. Un es sarunājos ar zeltnesi, lai mans rādītājs var beidzot atpūsties no manām muļķīgajām un bezgalīgi atklātajām sarunām par dzīvi zem nulles. Par to, kā ir būt zem sniega augošam ciuēkam ar pliku vientiesību kabatā. .. tad gluži tāpat kā arheoloģisko atradumu slānim vienīgais, ko atliek iemācīties- nebaidīties no sevis un tās dīvainās kņudoņas, kas pārņem prātu ikreiz, kad ieelpo, lai pa īstam dzīvotu.
Es šodien smējos- un beidzot tā, kā sen ir gribējies, bet nevarēts. Pazaudēju sajūtu, ko nopirku aizvakar par 2ām placebo stundām.. un nu es varu arī mēģināt apgaismoties. Ķļūst jau labāk. Un man prieks. Tikai es vel īsti nevaru saprast, kur tas joks paslēpies. Nāc mājās, kliedz aizkari gaisam, ko tie pazaudēja līdz ar tumsas iestāšanos.. un nu tie skumst. Un man lielie prieki! Muļķīgie aizkari.
Buuu! Nobijies?..pieliec soli, tici vai ne, bet mēs steidzamies. Katrā ziņā lai nenokavētu pretīgās paprikas ierašanos brokastīs.. un laika ziņās dzirdēju, ka lietus rīta rasu negaidīs..un kas to lai zin.. -varbūt dvēseles aizjoņos griezdamies vai debesis liks mākoņus saskaitīt...gatavībā jābūt vienmēr.

Pamats nekāds ..padod plaukstu, es izzīlēšu.. varbūt. Tu stāvēji un liki pagaidīt. Notriec labas dabas ragainīti un parādi vējam, kurš te ir kurš. Es tiecos pretim izaugsmei, bet paslīdu tepat grantsbedrē. Satīriski mēsli visapkārt, un cilvēce tik smejas un smejas. Un viss griežas. Un cilvēki izkrīt no gultām, gravitācija tur pienu cieši sev klāt, un nelaiž to vaļā līdz izlīst nākamais. Es protu atlasīt sapuvušus ķiršus no īpaši sapuvušiem, lielās garāmgājējs. Es raudu, lielos es. Ja trūkst patiesības un ir pārpārēm vientiešu, kuri jauc došanu ar dāvināšanu, tad man gribas iepūst trubiņā, lai vīrs necivilajā, tomēr mirdzošajā frakā paziņo- jums ir 3,4 promiles, kundzīt, lūdzu, izkāpiet! Un, ja tomēr pār ceļu melnais kaķis nevis pārskrien, bet lēnām pārčāpo, vai man nospļauties un iedziļināties visos citos, n-tajos penteros, kas atgādina bzz bzzz mārīte, meklē sav’ mājiņu? Atliek vien vienaldzīgi noliekt galvu, kad pār pasauli jau pārzib kāds il ninjo vai savādāks briesmonis, kam dots kāds pokemonisks, citiem „brašiem” mūsdienu jaunās paaudzes indivīdiem labi pazīstams vārds.. bet vai pietiek ar vārdiem un mīmikām, lai glābtos no garlaicības un ierobežotības, kas arvien izveicīgāk un atsperīgāk seko muļķīgajam 21. gs homo sapiens? Varbūt tomēr labāk paņemt grāmatu un PAlasīt, un atsvaidzināt atmiņu par to, kāda atšķirība starp rasistisku podnieku un fermeri bez galvas uz pleciem...
Sentimentāli, bet tiesa...- gudrākais gudrāko netur augstā cieņā. Un vai kosmoss tamdēļ pārstās bŪt? Ne sūda. Eh, parādi acis... lietderīgi pazīlēšu.

un šķiet,ka dažreiz baisas slepkaviibas notiek manā redzeslokā. tik dīvaini, ka nereālais eksistē arī manī..-tas atkal un atkal liek domāt un filozofēt.. pārkārtot notikumu secību savā prātā atkal un atkal, katru sīkumu ievērot, katru rīcību novērtēt, katru kustību mēģināt iekrāsot gaišākās krāsās.apstulbums. kņudoņa vēderā. tiek atvērtas durvis uz ilūziju pakāpenisku iemiesošanos manā ķermenī...durvis uz īstenību. es klusēju. tēloju katru kaut mazliet ienīsto. es izņemu no kabatas cigarešu paciņu. bet tā padodas gravitācijai..-rokas trīc.nevaldāmi.sakoncentrējos,paceļu.nemiers.apjukums.telefons,kuram šoreiz pat bail pieskarties, klusē. liekas, ka steidzīgās sabiedrības acis viltīgi, vērojoši mani klusībā pēta un gaida īsto brīdi..īsto kļūdu.es maskējos.un sāku iet.lēnām. attopos jau sasteigti skrienam. apstājos. dūmi jau paspējuši ieritināties manās plaušās, kad jūtu nelielu miera devu ieplūstam manā prātā. baudu.tveru katru miera nojautas pilienu. pēkšhi...-zvans! telefons! bailes atdodas sekundes simtdaļai. es paceļu. -"viss kārtībā, es aizbēgu.nebaidies.es tūlīt būšu pie tevis,dvēsele."..