[cHi]

Pamats nekāds ..padod plaukstu, es izzīlēšu.. varbūt. Tu stāvēji un liki pagaidīt. Notriec labas dabas ragainīti un parādi vējam, kurš te ir kurš. Es tiecos pretim izaugsmei, bet paslīdu tepat grantsbedrē. Satīriski mēsli visapkārt, un cilvēce tik smejas un smejas. Un viss griežas. Un cilvēki izkrīt no gultām, gravitācija tur pienu cieši sev klāt, un nelaiž to vaļā līdz izlīst nākamais. Es protu atlasīt sapuvušus ķiršus no īpaši sapuvušiem, lielās garāmgājējs. Es raudu, lielos es. Ja trūkst patiesības un ir pārpārēm vientiešu, kuri jauc došanu ar dāvināšanu, tad man gribas iepūst trubiņā, lai vīrs necivilajā, tomēr mirdzošajā frakā paziņo- jums ir 3,4 promiles, kundzīt, lūdzu, izkāpiet! Un, ja tomēr pār ceļu melnais kaķis nevis pārskrien, bet lēnām pārčāpo, vai man nospļauties un iedziļināties visos citos, n-tajos penteros, kas atgādina bzz bzzz mārīte, meklē sav’ mājiņu? Atliek vien vienaldzīgi noliekt galvu, kad pār pasauli jau pārzib kāds il ninjo vai savādāks briesmonis, kam dots kāds pokemonisks, citiem „brašiem” mūsdienu jaunās paaudzes indivīdiem labi pazīstams vārds.. bet vai pietiek ar vārdiem un mīmikām, lai glābtos no garlaicības un ierobežotības, kas arvien izveicīgāk un atsperīgāk seko muļķīgajam 21. gs homo sapiens? Varbūt tomēr labāk paņemt grāmatu un PAlasīt, un atsvaidzināt atmiņu par to, kāda atšķirība starp rasistisku podnieku un fermeri bez galvas uz pleciem...
Sentimentāli, bet tiesa...- gudrākais gudrāko netur augstā cieņā. Un vai kosmoss tamdēļ pārstās bŪt? Ne sūda. Eh, parādi acis... lietderīgi pazīlēšu.