Posted by chi on 2005.09.14 at 23:38
Rīts ļauj skaisti ieelpot. Es aizmetu sĀpi, novelku čības un noticu sev, ka varu būt brīva. Ja tie būtu soļi, tie būtu neskaitāmi, smalki un liegi (..), bet es iestāstu sev, ka spārnoti lidoju.. un nevajag daudz. Ja labi grib, tad nebeidzamu plašumu, kur dzīvīgi zaļa pļava zied var atrast tepat aiz ērcīgo kaimiņu mājas stūra. Viens, divi, trīs.. un es uzbuRos sev. Tas neaizsniedzamais, ko sapņos lolo, nu palīdz aizmirsties un sulīgi iedziļināties patvērumā, ko daBa spēj sniegt.. un es ņemt, grābt, izmisīgi.. saliekot kā nebeidzamu puzli pa gabaliņiem, gabaliņiem vien... Vairs jūtu tikai vienotu brīvību, kad mana āda, iekšēji degot, pieskaras zālei. Kamēr mugura lēni un maigi iegrimst zemē, manas pēdas nebēdnīgi priecājas par svaigo rīta rasu. Vēderā gluži kā pirms lielā uznāciena šķebīgi kņud. Var taču cilvēks vienkārši BūT. Un baUdīT. Un justies kā piederīga, neatņemama viSuma sastāvdaļa. Varbūt es nespridzinu lokatorus, nevācu tautasdziesmas, nesludinu Jēzu, nevaldu pār kādu republiku ..vai kādu „seVi”..bet es taču varu likt rēķināties ar brīžiem pakāsto būtību un zināt to, kas nepateikts, un ārstēties no mizantropijas, ja atkal kļūst pārmēru traģiski ar domāšanu, un nepiedot, ja kļuvis „PaR daUdz!”... esmu DvēsEle. Un tagad es domāju..un, atbaidot īgņas un kretīnus kā knišļus no savas mazās, bet mīļās un tuvās karaļvalsts, es viSa kā viens atdodos īstai dzīvošanai. Gribas, lai mells’ pārskrien gar acīm un kaut kas neredzēts pārzib caur manu prātu 3 sekunžu simtdaļās.. noraudams drēbes...es dzirdu rekviēmu un jūtu aukstumu, es redzu maZu dzīVīBiņu un jūtu pieneņu pūkas virmojam gaisā, es sataustu rupjmaizi un jūtu vecmammu, es pasaku ‘paldies!’ un jūtu pateicību.. BezGalīBa. Te nu tā iR. Īsta un dziļa..
Esmu secinājusi, ka rasa pēdām neapniks, mugura no zemes tik drīz nešķirsies..un es nekad nebeigšu domāt. uN jUsT. Es jūru aSaru... Vienu un īStu. Tā pārslīd pār manu kreiSo vaigu un pēc mirkļa neatvadoties jau pazūd zālē, kļūdama par vienu no svaigajiem rasas piLieniem.. bet varbūt skumjajiem?..
Es atveru rokas un esmu jūraszvaigzne, kas nemaz netiecas un nealkst pēc jūRas. Es eSmu par spīti visam un varbūt sev.. nogaršoju sajūtu vien uz pāris sekundēm, pieceļos un eJu. neatskatoties.ڗ
Esmu secinājusi, ka rasa pēdām neapniks, mugura no zemes tik drīz nešķirsies..un es nekad nebeigšu domāt. uN jUsT. Es jūru aSaru... Vienu un īStu. Tā pārslīd pār manu kreiSo vaigu un pēc mirkļa neatvadoties jau pazūd zālē, kļūdama par vienu no svaigajiem rasas piLieniem.. bet varbūt skumjajiem?..
Es atveru rokas un esmu jūraszvaigzne, kas nemaz netiecas un nealkst pēc jūRas. Es eSmu par spīti visam un varbūt sev.. nogaršoju sajūtu vien uz pāris sekundēm, pieceļos un eJu. neatskatoties.ڗ