[cHi]

Pēdējā laikā sanāk, ka ķermenis meklē vien ēnu vai vienalga kādu vēsāku vietu, kur patverties...varbūt ziemu?.. cik ironiski-, es prātoju,- pienāks tā zieMa, un visi kā viens /izņemot sniegavīrus/ alks pēc vasaras kā negudri.
Kaut gan gaiss kļuvis siltāks, mākoņi neaizsniedzamāki, naktis baisākas.. bet es stāvu un elpoju...-vieNa. 11 miljoni manu domu strāvo un neapstājas, meklēdamas maigu patvērumu nežēlīgajā pasaulē. Un es kā no putna lidojuma redzu, ka tām te ne vietas, ne maiguma, par pārtiku un miegu nemaz nerunājot..
Vējš man sapūš savu miglu acīs un nobirst asara. Bet vai to maz tā var saukt?.. hmm.. „ar vēja palīdzību mākslīgi radīts kondensēts produkts”, kas 2ās sekundēs šķērso mani. Varbūt šoreiz noticēšu, ka nestāstu muļķības.. atkal jau.
Secinu, ka drīz „piedegs piens” un ja tūlīt nepārstāšu sevi liegi apzīmēt ar krāsainajiem krītiņiem.. sākšu vemt. Un to nu gan man šodien ne gribētos, ne vajadzētu. Tā pasēžu, paņemu balto, vel nedaudz paķēpājos un „metu plinti krūmos”. Pietiek!.. eJu.
Soļus jūtot vienu pēc otra.. saprotu, ka nevāji gribas skriet un skriet, un aizskriet.. kā tai dziesmā, kur jābēg no trokšņiem, pielādētiem ieročiem.. un jāsaprot, ka ir par vēlu risināt muļķības rietošā saulē... skriet un aiZskriet. Bet spēka nav /ko nevarētu teikt par dīvainiem trokšņiem../, un es lēnām eju. soli pa solim. Un nu jau kādas 10 minūtes mēģinu sadzīvot ar domu, ka tie steidzīgie soļi, ko nepārtraukti dzirdu pāris metrus aiz sevis, ir vien „kĀds”, kurš cenšas mani panākt, lai atvainotos un lūgtu „kārtējo” piedošanu...-tikai šoreiz.. pēdējo rEiz!... sakoncentrēju visu iekšējo enerģiju un drosmi... apstājos....un atskatos...- nevieNa naV.
‘tālruņa aparāts, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas..’