Auksta, bet visādā ziņā skaista diena. Pārsalšanā ir kaut kāds skaistums, īpaši, ja tas notiek darbā. Liela noliktava ar aptuveni simts vārtiem, kuri ir atvērti cauru diennakti. Aizvēja nav un apsildes arī ne, jo kāda no tās jēga, ja visi vārti vienmēr vaļā.

Tā sajūta, ka esi dzīvs un aukstums iet cauri līdz kaulu smadzenēm, dursta rokas un kājas, matus plivina vējš, un tad tu uzliec kapuci, pohuj par to, ka samazinās redzamība, bet tu tik un tā turpini braukt uz riņķi, uz riņķi, uz riņķi, vedot paleti pēc paletes, ik pēc stundas paņemot piecminūšu pārtraukumu tualetē pie roku žāvētāja.

Atceros vēl vienu tādu ziemas dienu aptuveni šai pašā laikā pirms gada. Greidijs gandrīz uzgāza man virsū divas paletes. Ok, viņš gandrīz uzgāza tās virsū manam braucamrīkam, jo pati paguvu nolekt nost un pamukt maliņā. Bet tas bija vispārējs klusu šausmu pilns moments, visiem vērojot, kā abas uz dakšām paceltās paletes sāk zvāroties, nošķiebties, slīdēt, un tur tieši apakšā atrodos es. Kaut kā viņš pamanījās tās nobalansēt, pagriezt uz citu pusi un mierīgi nolaist lejā, bet to vienu mirkli es, man liekas, nekad neaizmirsīšu. Var likties - ko man bij tur līst, tieši zem dakšām, bet tā nu viņš tur darījās un tā mēs visi tur līdām. Tā reizēm gadās kad trenerus aizsūta pa īstam pastrādāt, ha.

Pagājušā ziemā palešu izvadāšana bija praktiski vienīgais, ko darījām. Sistēma vēl nebija sapista, bet nebija darba. Tagad ir darbs, bet ir sapista sistēma. Tāpēc mēs atkal braukājam riņķī apkārt ar paletēm un ņemam stundu garus pusdienu pārtraukumus. Tajos pārtraukumos gan tāpat ne pīpēt, ne ēst īsti negribas, jo gribas tikai siltumu.

Sauciet mani par ekstrēmu mazohisti, bet ir kaut kas skaists tajā sajūtā, ka tu to spēj, tu tiec ar to galā un pierādi sev, ka neesi vis nekāda ņuņņa, bet riktīgi rūdīts noliktavas inventārs, lol.