2/14/17 01:03 pm
Melisa ir forša.
2/8/17 05:35 pm
Tā jocīgi, atkārtoti ievākties pašai savās mājās. No tām pirms tam neizvācoties.
Bet nu ko, slāju uz Boyes pēc kaut kāda nebūt pieklājīga izmēra throw, ko uzmest uz gultas, un glāžu komplekta.
Eju garām vārtrūmei, kur pa naktīm parasti tusē bezpajumtnieki. Tur mani uzķer dāmīte, kas apvaicājas, vai es meklējot patversmi ("Excuse me darling, sorry to disturb you, but are you looking for a shelter?"). Lol.
Nākot atpakaļ konstatēju, ka nē, pēc bomža laikam tomēr neizskatos, jo viņa to jautā visiem pēc kārtas. Vismaz tiem, kas tajā apkaimē vazājas apkārt pēc saulrieta. Bija viens puisis ar solīdu žaketi un brillītēm, kas, izdzirdot šo jautājumu, paklupa uz līdzena asfalta un teju vai nenolikās uz deguna.
2/7/17 04:20 pm
Aww, dabūju sārtas rozes un cukura pelīti! Miu!
2/5/17 08:11 pm
Uzcep man zeķi.
Tas ir, vakar aizeju ciemos pie L. uz jumtistabiņu, paveru ledusskapi, a tur priekšā zeķe. Kāpēc? Lai ledusskapis negrab! Ja tas nav oriģināli, es nezinu, kas vispār ir, lol.
2/1/17 11:12 pm
Vai kāds ir redzējis Patriku?
L. aizgāja uz otro stāvu padirst. Dzirdu - pie ārdurvīm kāds bungājas. Domāju, varbūt mana paciņa atnākusi, eju skatīties. Atveru durvis, a tur divi vīrieši zaļajās hai viz vestītēs. Kolīdz atveru durvis, iebļaujas:
- Patrick!?
- No, do I look like Patrick?
Izrādās, ka šajā 23 istabu mājā mitinās kāds Patriks, kas viņiem noteikti jāsatiek. Nu ko, ielaižu iekšā, lai meklē.
Pēc minūtēm piecām atgriežas L. Nevar saprast, lamāties taisās vai smieties. Izrādās, šis mierīgi sēdējis uz poda un dirsis, bet te kāds sācis bungāties. Bungājas un bungājas, prom neiet. Beigās atver durvis, a tur priekšā tie paši divi.
- Patrick!?
- No, I am not Patrick.
- Is Patrick in there with you!?
- No, this is a toilet, lol.
Otrs tikmēr sāka bungāties pie blakusdurvīm, kur arī diemžēl ir tualete.
1/25/17 07:19 pm
Daža laba saulaina atmiņa no vasaras. Kad nebija (tik) auksts.
Es mitinos šārētā mājā, man ir plaša istaba ar savu vannasistabu un durvis, kas iziet uz tādu kā pagalmdārzu. Par dārzu to nevar nosaukt, jo tur ir tikai betona flīzes, vecs kamīns un puķupodi, kuros aug tikai nezāles. Par pagalmu to arī nevar nosaukt, jo tas šeit tiek saukts par dārzu. Tā ka sazin, kas tas ir. Pagalmdārzam apkārt ir paaugsta sēta ar vienu izeju uz ielu. Tas ir, tur bija viena izeja uz ielu.
Sākumā bija tā, ka es varēju iziet pa savas villas stiklotajām durvīm savā saules pielietajā dārzā, uzpīpēt un tad pa taisno iet uz mašīnu vai kur nu man jāiet. Stiklotās durvis var atvērt tikai no iekšpuses, jo tām nav slēdzenes. Enīvei, viss bija čībā, kamēr visādu apkārtstaigu dēļ šī izeja uz ielu netika likvidēta.
Tā nu vienā karstā vasaras rītā es izgāju uzpīpēt, aizvēru aiz sevis durvis un grasījos doties uz darbu, ātri vien konstatējot, ka tur ir uzradusies barjera aizslēgtu vārtu veidolā, es esmu iesprostota savā pagalmā un man ir palikušas tikai dažas minūtes līdz mašīnai uz darbu.
Panikā konstatēju, ka nav nekā, kur pakāpties, un netieku vairs ne iekšā, ne ārā. Tā es tur skaļi lamājos, mētāju pa logiem akmentiņus un neveiksmīgi mēģināju pārrāpties pāri sētai, kas noteikti izskatījās visai smieklīgi. Tas nebija smieklīgi.
Beigu beigās, nosvīdusi kā cūka, pabāzu šņukuru pāri tai sasodītajai sētai un konstatēju, ka esmu pievērsusi apkalpojošā personāla uzmanību. Apkalpojošais personāls ir milzīgs, vecs, maķenīt biedējošs anglis, kas piestrādā pie mums par apkopēju. Tad nu beigās, lai nebūtu jālec no divu metru augstuma uz asfalta, es uzrāpos anglim mugurā un viņš nocēla mani uz zemes, drošībā un atpakaļ civilizācijā.
Tas notika tieši laikā, lai es vēl pagūtu samanīt, kā ap stūri nozūd mašīna, ar kuru man bija paredzēts nokļūt darbā.
Apmēram pēc viena relaksējoša, auksta alus saņēmu īsziņu no kolēģa, kurš vēlējās zināt, vai man viss kārtībā. Mana atbilde bija atklāta un emocionāla.
Nākošajā dienā, ierodoties darbā, vairākiem cilvēkiem sejās manīju smaidu. Kā izrādās, kolēģis, manu īsziņu izlasot, apkritis, sācis vārtīties pa zemi smieklos, tad uzradies menedžeris, kas vēlējies zināt, kas šim par lēkmi, izlasījis īsziņu un arī sācis vārtīties pa zemi smieklos. Joprojām nesaprotu, kas tur tik smieklīgs, bet tā nu ziņa panesusies.
Vēlāk tam pašam menedžerim skaidroju, kas īsti atgadījās. Kad nonācu līdz vietai, kur kā tāda pasūdīga kalibra laupītāju princese rāpos pāri sētai, viņš tikai noprasīja: "Was it dark and raining? Bwahahaha!" un atkal sāka vārtīties pa zemi smieklos. Smieklīgi, jā.
1/25/17 06:55 pm
Rīt būs aukstākā diena pasaules vēsturē.
Fuck.
Kad ierodamies uz rīta maiņu plkst. 6:00, visas durvis (apm. 100) vienmēr ir vaļā. Mazliet dīvaini, jo uz maiņas beigām vismaz daļu no tām vienmēr aizver, lai saglabātu cik necik siltuma. Jaunpienācēji vienmēr brīnās, vai tad naktsmaiņai nesalst? Salst jau, bet, kā zina stāstīt veci un viedi darba rūķi, tie mērgļi vienkārši promejot visas tās durvis atkal atrauj vaļā, lai viesuļi, sali un sniegi brāžas iekšā un cauri, tev matos un kaulu smadzenēs. Viņiem tas šķiet jautri, parādīt izlepušajiem dienas darbiniekiem, ko nozīmē salt.
1/14/17 07:49 pm
WFM jebšu Workforce Management System, jebšu darbaspēka uzraudzības sistēma, jebšu elektroniskais gans, jebšu vagars.
Nu jau ir pagājis gads pusotrs, kopš izplatījās baumas par tāda ierašanos, tas ir ceļojis tālu un ilgi, visi tam ir centušies pašaut kāju priekšā, tas ir klupis un kritis, bet pirmdien tas beidzot būs klāt.
Cerams, ka šoreiz tam kāju priekšā pašaus sapistā sistēma un tas kādu laiciņu nervozi pīpēs maliņā.
Nav jau tā, ka mēs kolektīvi neko nedarītu, bet tie pusstundas pārtraukumi nudien ir par īsu. Iedomājies - tev pusstundas laikā ir jāuzspēj aizskriet uzpīpēt, paņemt brokastis, tās apēst, un tad skriet un nopīpēt vēl divas cigaretes. Pusstundas laikā.
Nāve, mocības, šausmas un bailes.
1/14/17 07:39 pm
8 of Wands - kā vējš skrien, kā miets atduras. Ar purnu stiklos. Ar moci kokā.
Vējš nesa un nonesa jumtu. Vējš ir neparedzams. Tu runā pārāk ātri.
Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā.
1/9/17 05:11 am
Zvaigzne kā gaismiņa tuneļa galā šonakt.
1/7/17 04:09 pm
Bija viena tāda diena, kad Deivs atkal bija brīvdienās un es atkal biju atstāta par bosu.
Bija jau maiņas beigas un mēs ar Beniju divatā skrējām riņķī apkārt kā mazie ezīši, lai atlikušajās pāris stundās pabeigtu iesākto un neatstātu naktsmaiņai visu galīgā haosā. Tā nu mēs skrējām un skrējām un happy couple tikmēr pavadīja laiku, iegrimuši sarunās, reizēm laiski paceļot pa kādai kastītei no savas kopīgās paletes.
Vienā brīdī man piegriezās un es sāku Benijam čīkstēt, ka tas nav godīgi, ka mēs divi te noskrienamies un viņi tikmēr nedara pilnīgi neko. Benijs paskatījās uz mani tā, it kā es būtu pilnīgi bezsirdīgs radījums, un neizpratnē teica: "But they are in love!" :))
Pēc kāda laiciņa garām nogāja menedžeris. Happy couple to pat neievēroja. Menedžeris piegāja pie Benija un noprasīja viņam, kāpēc tie divi visu laiku runājoties un neko nedarot. Benijs tāds: "They are in love!"
Fuck love, tie abi tika aizsūtīti māršalot (t.i., salt), nolīda kaut kur stūrītī un turpināja tik runāties. :)
1/5/17 10:53 pm
Auksta, bet visādā ziņā skaista diena. Pārsalšanā ir kaut kāds skaistums, īpaši, ja tas notiek darbā. Liela noliktava ar aptuveni simts vārtiem, kuri ir atvērti cauru diennakti. Aizvēja nav un apsildes arī ne, jo kāda no tās jēga, ja visi vārti vienmēr vaļā.
Tā sajūta, ka esi dzīvs un aukstums iet cauri līdz kaulu smadzenēm, dursta rokas un kājas, matus plivina vējš, un tad tu uzliec kapuci, pohuj par to, ka samazinās redzamība, bet tu tik un tā turpini braukt uz riņķi, uz riņķi, uz riņķi, vedot paleti pēc paletes, ik pēc stundas paņemot piecminūšu pārtraukumu tualetē pie roku žāvētāja.
Atceros vēl vienu tādu ziemas dienu aptuveni šai pašā laikā pirms gada. Greidijs gandrīz uzgāza man virsū divas paletes. Ok, viņš gandrīz uzgāza tās virsū manam braucamrīkam, jo pati paguvu nolekt nost un pamukt maliņā. Bet tas bija vispārējs klusu šausmu pilns moments, visiem vērojot, kā abas uz dakšām paceltās paletes sāk zvāroties, nošķiebties, slīdēt, un tur tieši apakšā atrodos es. Kaut kā viņš pamanījās tās nobalansēt, pagriezt uz citu pusi un mierīgi nolaist lejā, bet to vienu mirkli es, man liekas, nekad neaizmirsīšu. Var likties - ko man bij tur līst, tieši zem dakšām, bet tā nu viņš tur darījās un tā mēs visi tur līdām. Tā reizēm gadās kad trenerus aizsūta pa īstam pastrādāt, ha.
Pagājušā ziemā palešu izvadāšana bija praktiski vienīgais, ko darījām. Sistēma vēl nebija sapista, bet nebija darba. Tagad ir darbs, bet ir sapista sistēma. Tāpēc mēs atkal braukājam riņķī apkārt ar paletēm un ņemam stundu garus pusdienu pārtraukumus. Tajos pārtraukumos gan tāpat ne pīpēt, ne ēst īsti negribas, jo gribas tikai siltumu.
Sauciet mani par ekstrēmu mazohisti, bet ir kaut kas skaists tajā sajūtā, ka tu to spēj, tu tiec ar to galā un pierādi sev, ka neesi vis nekāda ņuņņa, bet riktīgi rūdīts noliktavas inventārs, lol.
1/5/17 10:24 am
Ace of Swords + 7 of Cups
Clearance of emotional fog.
Just what you want right now.
Tam būtu grūti nenotikt, jo ir sasodīti auksts.
Uz darbu būs jāvelk lielā, pufīgā jaka, un man vienalga, kā tas izskatīties. Brrr. Patiesībā tā jaka izskatās labi. Atnāca nedēļu ātrāk nekā gaidīts, kā jauks pārsteigums tieši pirms Vecgada vakara.
1/3/17 01:12 am
Toreiz slimnīcā man priekšā rindā bija sīks pusmūža musulmanītis, kuram laikam sāpēja kāja. Es domāju, ka viņš bija musulmanis, jo viņam līdzi bija sieva, divreiz dūšīgāka par viņu, ietinusies vienā no tiem melnajiem līķautiem.
Dāma, kas reģistrēja pacientus, kādus pusstundu noņēmās ar viņu, vai, drīzāk, ar viņa angļu valodu, tad piecēlās no sava galda, iznāca laukā pie viņa, notupās un pētīja viņa kāju. To pašu neuzkrītoši darīja arī visi citi. Kāja ārēji izskatījās pilnīgi vesela, tikai ļoti spalvaina, un tāpat izskatījās arī viņa gaita. Vesela, ne spalvaina. Spalvaina drīzāk izskatītos viņa sievas gaita, jo viņai bija ūsas.
Savu apmeklējumu gan viņš dabūja, bet tas viss atstāja apmēram tādu pašu iespaidu kā epizode ar Džordžu mazā pārtraukuma laikā darbā. Toreiz mazie pārtraukumi mūsu nodaļā notika turpat uz vietas, stūrītī ar datorgaldu, printeri un krēsliem. Mēs parasti ap divpadsmitiem rītā vai astoņiem vakarā piesēdām tur izdzert kafiju, apēst kaut ko neveselīgu un maksimāli sasildīties vai atvēsināties. Tagad šis pasākums notiek pie ofisa, jo neizskatoties labi, ja cilvēki darba vietā tā vienkārši sēž un dzer kafiju pat, ja viņiem oficiāli ir pārtraukums.
Džordžs toreiz norūpējies rādīja Donam savu kāju, kuru laikam bija nobrāzis. Viņam likās, ka tas noteikti ir augonis. Dons toreiz saviebās, paskatījās uz kāju un mēģināja Džordžu pārliecināt par to, ka tas noteikti nav nekāds augonis, bet mēģinājumi Džordžu par kaut ko pārliecināt parasti ir bezcerīgi, tāpēc Dons drīz vien atmeta tam ar roku un izlikās, ka viņam jādara kaut kas ļoti svarīgs pie datora.
Uz Dona datorgalda kāds ar safety knife bija iegravējis uzrakstu DON IS GAY. Vienmēr, kad piegāju pie viņa ar kādu jautājumu, uzraksts bija man acu priekšā un man nāca smiekli. Kā bērnudārzā.
Datorgalds tagad ir nomainīts un uzlikts uz platformas, par kuru nevienam nav ne jausmas, kāpēc tā tur ir vajadzīga. Tagad platformai apkārt ir uzliktas arī sienas. Ar nepacietību gaidām, kad tiks uzstādītas arī šaujamlūkas.
1/1/17 10:54 pm
Runājot par dzīvošanu zem tilta, es kādu brīdi pazinu puisi, kuram pāris nedēļas to arī nācās darīt. Jo ko tad citu iesāksi, ja esi tikko atbraucis strādāt un pie dvēseles nav ne penija. Kaut gan viņa gadījumā tas īpaši daudz neko neizskaidro, jo viņa ģimene dzīvoja Linkolnā, kāda stundas brauciena attālumā no šejienes. Nabaga bezpajumtniekam vārdā bij Eduards un viņš mums ar Jāni pieklīda Elles Cauruma pīpētavā, kolīdz pamanīja, ka esam latvieši. Tobrīd gan viņš vairs nebija bezpajumtnieks, bija noīrējis gultasvietu pie kaut kādiem rumāņiem, kuri laikam gan izturējās pret viņu kā pret pajoliņu un mājkalpotāju vienā personā. Nabaga latvieši, kā visi mums pāri dara, lol.
Eduards bija pilnīgs džankī. Man liekas, vienīgā īsti labā viņam piemītošā īpašība bij tā, ka no viņa vienmēr varēja dabūt zāli. Kādu dienu viņš, appīpējies zaļš, sarkanām actiņām iestūrēja aģentūras ofisā, atklāti izvilka no kabatas telefonu un ielīda Feisbukā, tā veiksmīgi uz pāris dienām kļūdams par vietējo leģendu, Tarzānu, Betmenu un Rokiju vienā personā. Te varbūt jāpaskaidro, ka uz telefonu un narkotiku lietošanu Elles Caurumā attiecas ļoti stingri noteikumi, kuru pārkāpšana beidzas ar to, ka tu esi līķis.
Kādu laiku Eduards vadāja mūs uz darbu, visi trīs pilnīgā zvērā ņēmām virsstundas un gājām mājās tikai tāpēc, lai autopilotā ieietu dušā un paēstu vakariņas, atlūztu un nākošajā rītā tādā pašā autopilotā atkal celtos un ietu skenēt un cilāt visus tos nolāpītos sūdus. Ar nolāpītajiem sūdiem es domāju laminātu, krāsu, radiatorus un Ziemassvētku rotājumus.
Tad vienā jaukā rudens rītā mēs pilnīgā bezsakarā sastrīdējāmies un Eduards izmeta mani no mašīnas pusceļā uz darbu. T.i., nekurienes vidū, pussešos no rīta. Jānis viņu izlamāja un pievienojās man. Teorētiski bija iespēja vēl noķert autobusu uz darbu, bet nevienam no mums nebija vēlmes to darīt, es biju nobimbājusies kā mazs bērns un Jānis bija pārskaities zili melns. Ne uz mani, uz Eduardu, kaut gan viss notikums bija mana vaina. Neatceros, ko tieši pateicu un par ko mēs vispār strīdējāmies, bet tas bija absolūti idiotiski.
Man liekas, Eduards Jānim pēc tam atvainojās, bet Jānis joprojām bija pārskaities zili melns, tā arī visas mūsu attiecības beidzās.
1/1/17 01:38 pm
Tātad mans Vecgada vakars tika aizvadīts ar divām labām šausmenēm, konkrētāk - "The Pet" (2015) un "Hell House" (2015), kuras patiešām bija negaidīti labas, pārdesmit cigaretēm, šņabi un nelielu depresiju.
Nē nu labi, brīdī, kad es konstatēju, ka "The Pet" patiesībā ir daudz labāks gabals nekā varētu gaidīt, mana dzīvīte kaut kā mistiski uzlabojās un es aizrāpoju uz virtuvi uztaisīt kāpostu tīteņus, kas aizņēma tikai divas stundas un ietvēra tikai pāris nelielus dzēruma aksidentus. Tad ieradās ļoti negaidīts Jaungada apsveikums, kas uzlaboja manu dzīvīti vēl par pāris promilēm, un mājasbriedis atrāvās no datorspēles, lai aprītu četrus piedegušus kāpostu tīteņus un paziņotu, ka tie ir maķenīt dīvaini.
Kaut kādā brīdī uzradās arī tādas lietas kā Vecgada vakaram atbilstošs apģērbs un kosmētika (nav ne jausmas, kāpēc; varbūt tāpēc, lai atlikušajā vakara daļā spēlētu salīdzinoši svaigu un jaunavīgu Mis Hevišemas versiju) un "Hell House", kas visādā ziņā pārāk atgādināja "Blair Witch", bet bija sasodīti labs gabals anyway. Tāds, ka mati ceļas stāvus un skudriņas skrien pār muguru, un ar mani to ir grūti panākt. Nu jā, un tad bija salūts un visādas izklaides ar pirotehniku brīnumsvecīšu formātā, kaut kādi vārgi mēģinājumi iemūžināt šo neaizmirstamo vakaru un tā.
Bet tagad ir rīts, nē nu labi, pēcpusdiena, un reizē ar paģirām ir ieradies mieriņš un tā sajūta, ka visi šie pagājušā gada sūdi ir izgriezuši mani otrādi, piesējuši pie dzelzceļa sliedēm, palaiduši pāri vilcienu un izbarojuši manas asiņainās miesas trakiem suņiem, bet te nu es tomēr esmu un tagad viss ir labi.
***
Vismaz tas bija labāk nekā pagājušais Vecgada vakars, no kura es atceros vien to, ka bijām vienīgie divi cilvēki visā plašajā pasaulītē vienā mazā istabiņā Anglijas vidū, joprojām neiedzīvojušies, gājām uz tilta skatīties uguņošanu, turpat uz tilta attaisījām lētu šampi un katrs izdzērām divas plastmasas glāzītes kā tādi bomži. Pārējais palika neizdzerts, jo nu lēts sūds. Vēl bija rasols vai siļķe kažokā, neatceros, kas īsti.
Nez kāpēc man liekas, ka tas bija pirmajā mājā, Market Place, pie tirgus plača, kur vakaros vienmēr siroja tādi paši imigranti kā mēs, tikai nožēlojamāki, un mēs vērojām viņus no sava otrā stāva lodziņa ar saplēstajām žalūzijām un šausminājāmies, kur, pie joda, esam nonākuši. Bet tas viss bija kaut kādā veidā romantiski. Bet atmiņas vienmēr liekas romantiskākas nekā bija īstenībā. Vispār jau tas viss likās eksotiski, kaut gan tur nebija lielākas eksotikas kā Centrāltirgū.
Gan jau, ka tas tomēr bija otrajā mājā, ar veco polieti un pārkrāsoto skapi. Skapi pārkrāsoja Jānis un izdarīja to tik sūdīgi vai ar tik sūdīgu krāsu, ka tad, kad pēc mēneša izvācāmies, tas joprojām smirdēja. Poliete domāja, ka mēs zogam, kaut gan mēs nezagām un vispār godīgi strādājām un maksājām nodokļus. Vismaz es maksāju. Māja bija kaut kādā veidā šaura un pārdabiski klusa un uzdzina klaustrofobiju, vārda tiešā nozīmē, tā ka bijām tikai priecīgi tikt projām. Bet es neatceros Jauno Gadu, kaut gan zinu, ka tieši tur tas pienāca.
12/31/16 12:17 pm
Nav tā, ka man nebūtu draugu šeit. Bet viņi uz atlaidēm pirkti. Shiny and new.
Maikijs un Džūlija, piemēram.
Džūlija ir maza, skaista, ļoti kopta meitenīte ar gariem, tumšiem matiem. Viņas hobijs ir visa tā figņa ar kosmētiku, samācīta no Youtube video. Pat ne figņa... viņai sanāk. Mani parasti atbaida sievietes, kurām uz sejas mūždien ir pilns komplekts - foundation, ēnas, tuša, pūderis pa virsu foundation, lūpukrāsa un tad vēl sārtums uz vaigiem. Viņas visas izskatās tik ļoti vienādas, kā miljons kādas nereālas, perfektas sievietes klona klonu. Tāpēc mani sākumā mazliet atbaidīja arī Džūlija.
Maikijs ir vienkārši idiots, kura hobijs ir kaut kas līdzīgs bodybuilding un ekstrēmam vegānismam, un tagad tam visam par kroni viņš regulāri iet uz brīvās cīņas nodarbībām un visi viņu tur piesit. Tad viņš iet mājās un viņu piesit arī Džūlija. Tas viss ir joks, es viņu patiesībā par to cienu. Citādi viņš saka visu, ko domā, un regulāri izsaka piezīmes par to, ka meitenes, kas bučojas, ir ļoti hot un sexy, un tad man iestājas tāds WTF moments.
Kad es nonācu Elles Caurumā (t.i., pašreizējā darba vietā), mēs galīgi nesapratāmies. Mani tik ļoti kaitina tas rumāņu paradums - uzdot pārāk tiešus un personīgus jautājumus tikko iepazītam cilvēkam un tad apvainoties, ja negribi uz tiem atbildēt un viņus atšuj. Maikijs gan ir ungārs, un viņa īsto vārdu es pat neprotu uzrakstīt, bet tas arī skaitās.
Tad visā pasākumā iesaistījās Benijs, kura īstais vārds ir Pols, bet kuru visi sauc par Beniju tāpēc, ka viņš izskatās pēc Benny Hill. Džordžs pilnā nopietnība saukā viņu par Mister Paul, un visi tāpēc Beniju apsmej. Kādu brīdi viņš vadāja mūs abas mājās no darba un tā mēs pamazām sapazināmies un tas viss beidzās ar kopīgu laika nosišanu. Tad mēs visi trīs dabūjām darba līgumu ar uzņēmumu, kam pieder Elles Caurums, tikām projām no aģentūras un tā. Džūlija beigu beigās dabūja divus darba līgumus, kā rezultātā līgumu nedabūja Petru, un tas bija visai skumji.
Iespējams, tas viss jau ir visnotaļ pagātnē, jo viņi tika suspended no Elles Cauruma. Dienu pirms Ziemassvētkiem. Tas ir kā anekdotē par vecmāmiņu, kura iebāza kaķi mikrenē, jo nekur nebija rakstīts, ka to nevajadzētu darīt, haha. Vispārējā teorija par to, kas notiks tālāk, ir tāda, ka viņus atlaidīs, jo savādāk visi domās, ka kaķi drīkst žāvēt mikrenē.
12/31/16 11:38 am
Ieviesu trešo pelnutrauku.
Kas rumāņiem ir ar to dzīvošanu virtuvē? Dzīvošanu, jo tas, ko viņi dara, atstāj tādu iespaidu kā dzīvošana, ievākšanās. Joprojām gaidu, kad kāds no viņiem vienreiz ietīsies guļammaisā zem maza, apskretuša un ļodzīga virtuves galdiņa un krāks tur cauru nakti. Bet šai mājā virtuvīte ir pārāk maza, lai tajā ieviestu galdu, zem kura krākt. Varbūt tas ir vienīgais iemesls, kāpēc tas vēl nav noticis.
Nē, bet nopietni. Vakar tas čalis atstiepa uz turieni mazu, mūžvecu televizoriņu ar pelēku ekrānu. Tādu, kādu neviens sen vairs neskatās, bet kādu gan jau, ka var kaut kur nopirkt par pieciem paundiem. Tagad ir uzradies arī tosteris, kaut kāda personīgā tējkanna, vesela kaudze ar glāzēm un milzonīgs plastmasas šķīvis. Tāds, uz kāda varētu taisīt mežonīgi lielu siļķi kažokā. Un tas viss, protams, aizņem visu gatavošanas virsmu, kāda tur vispār ir.
Nu labi, tas nav tik traki. Iepriekšējie tusēja tur daudz un dikti, meta benčikus izlietnē, sparīgi gatavoja ēdienu un tad visu tā arī atstāja. Pirms tam bija puisis, kurš mūždien sēdēja uz virtuves letes ar planšeti, pīpēja un arī meta benčikus izlietnē, visiem pīkstēja, ka nevar atrast draudzeni un ka citi īrnieki zogot viņa dakšiņas un metot benčikus izlietnē. Tad viņš atrada draudzeni, saraudināja viņu, un tad viņa arī sēdēja tur un darīja to pašu.
Ak jā, un vienreiz kāds uz turieni aizstiepa arī akvāriju.