Ieviesu trešo pelnutrauku.

Kas rumāņiem ir ar to dzīvošanu virtuvē? Dzīvošanu, jo tas, ko viņi dara, atstāj tādu iespaidu kā dzīvošana, ievākšanās. Joprojām gaidu, kad kāds no viņiem vienreiz ietīsies guļammaisā zem maza, apskretuša un ļodzīga virtuves galdiņa un krāks tur cauru nakti. Bet šai mājā virtuvīte ir pārāk maza, lai tajā ieviestu galdu, zem kura krākt. Varbūt tas ir vienīgais iemesls, kāpēc tas vēl nav noticis.

Nē, bet nopietni. Vakar tas čalis atstiepa uz turieni mazu, mūžvecu televizoriņu ar pelēku ekrānu. Tādu, kādu neviens sen vairs neskatās, bet kādu gan jau, ka var kaut kur nopirkt par pieciem paundiem. Tagad ir uzradies arī tosteris, kaut kāda personīgā tējkanna, vesela kaudze ar glāzēm un milzonīgs plastmasas šķīvis. Tāds, uz kāda varētu taisīt mežonīgi lielu siļķi kažokā. Un tas viss, protams, aizņem visu gatavošanas virsmu, kāda tur vispār ir.

Nu labi, tas nav tik traki. Iepriekšējie tusēja tur daudz un dikti, meta benčikus izlietnē, sparīgi gatavoja ēdienu un tad visu tā arī atstāja. Pirms tam bija puisis, kurš mūždien sēdēja uz virtuves letes ar planšeti, pīpēja un arī meta benčikus izlietnē, visiem pīkstēja, ka nevar atrast draudzeni un ka citi īrnieki zogot viņa dakšiņas un metot benčikus izlietnē. Tad viņš atrada draudzeni, saraudināja viņu, un tad viņa arī sēdēja tur un darīja to pašu.

Ak jā, un vienreiz kāds uz turieni aizstiepa arī akvāriju.