Runājot par dzīvošanu zem tilta, es kādu brīdi pazinu puisi, kuram pāris nedēļas to arī nācās darīt. Jo ko tad citu iesāksi, ja esi tikko atbraucis strādāt un pie dvēseles nav ne penija. Kaut gan viņa gadījumā tas īpaši daudz neko neizskaidro, jo viņa ģimene dzīvoja Linkolnā, kāda stundas brauciena attālumā no šejienes. Nabaga bezpajumtniekam vārdā bij Eduards un viņš mums ar Jāni pieklīda Elles Cauruma pīpētavā, kolīdz pamanīja, ka esam latvieši. Tobrīd gan viņš vairs nebija bezpajumtnieks, bija noīrējis gultasvietu pie kaut kādiem rumāņiem, kuri laikam gan izturējās pret viņu kā pret pajoliņu un mājkalpotāju vienā personā. Nabaga latvieši, kā visi mums pāri dara, lol.

Eduards bija pilnīgs džankī. Man liekas, vienīgā īsti labā viņam piemītošā īpašība bij tā, ka no viņa vienmēr varēja dabūt zāli. Kādu dienu viņš, appīpējies zaļš, sarkanām actiņām iestūrēja aģentūras ofisā, atklāti izvilka no kabatas telefonu un ielīda Feisbukā, tā veiksmīgi uz pāris dienām kļūdams par vietējo leģendu, Tarzānu, Betmenu un Rokiju vienā personā. Te varbūt jāpaskaidro, ka uz telefonu un narkotiku lietošanu Elles Caurumā attiecas ļoti stingri noteikumi, kuru pārkāpšana beidzas ar to, ka tu esi līķis.

Kādu laiku Eduards vadāja mūs uz darbu, visi trīs pilnīgā zvērā ņēmām virsstundas un gājām mājās tikai tāpēc, lai autopilotā ieietu dušā un paēstu vakariņas, atlūztu un nākošajā rītā tādā pašā autopilotā atkal celtos un ietu skenēt un cilāt visus tos nolāpītos sūdus. Ar nolāpītajiem sūdiem es domāju laminātu, krāsu, radiatorus un Ziemassvētku rotājumus.

Tad vienā jaukā rudens rītā mēs pilnīgā bezsakarā sastrīdējāmies un Eduards izmeta mani no mašīnas pusceļā uz darbu. T.i., nekurienes vidū, pussešos no rīta. Jānis viņu izlamāja un pievienojās man. Teorētiski bija iespēja vēl noķert autobusu uz darbu, bet nevienam no mums nebija vēlmes to darīt, es biju nobimbājusies kā mazs bērns un Jānis bija pārskaities zili melns. Ne uz mani, uz Eduardu, kaut gan viss notikums bija mana vaina. Neatceros, ko tieši pateicu un par ko mēs vispār strīdējāmies, bet tas bija absolūti idiotiski.

Man liekas, Eduards Jānim pēc tam atvainojās, bet Jānis joprojām bija pārskaities zili melns, tā arī visas mūsu attiecības beidzās.