01:38 pm
Tātad mans Vecgada vakars tika aizvadīts ar divām labām šausmenēm, konkrētāk - "The Pet" (2015) un "Hell House" (2015), kuras patiešām bija negaidīti labas, pārdesmit cigaretēm, šņabi un nelielu depresiju.Nē nu labi, brīdī, kad es konstatēju, ka "The Pet" patiesībā ir daudz labāks gabals nekā varētu gaidīt, mana dzīvīte kaut kā mistiski uzlabojās un es aizrāpoju uz virtuvi uztaisīt kāpostu tīteņus, kas aizņēma tikai divas stundas un ietvēra tikai pāris nelielus dzēruma aksidentus. Tad ieradās ļoti negaidīts Jaungada apsveikums, kas uzlaboja manu dzīvīti vēl par pāris promilēm, un mājasbriedis atrāvās no datorspēles, lai aprītu četrus piedegušus kāpostu tīteņus un paziņotu, ka tie ir maķenīt dīvaini.
Kaut kādā brīdī uzradās arī tādas lietas kā Vecgada vakaram atbilstošs apģērbs un kosmētika (nav ne jausmas, kāpēc; varbūt tāpēc, lai atlikušajā vakara daļā spēlētu salīdzinoši svaigu un jaunavīgu Mis Hevišemas versiju) un "Hell House", kas visādā ziņā pārāk atgādināja "Blair Witch", bet bija sasodīti labs gabals anyway. Tāds, ka mati ceļas stāvus un skudriņas skrien pār muguru, un ar mani to ir grūti panākt. Nu jā, un tad bija salūts un visādas izklaides ar pirotehniku brīnumsvecīšu formātā, kaut kādi vārgi mēģinājumi iemūžināt šo neaizmirstamo vakaru un tā.
Bet tagad ir rīts, nē nu labi, pēcpusdiena, un reizē ar paģirām ir ieradies mieriņš un tā sajūta, ka visi šie pagājušā gada sūdi ir izgriezuši mani otrādi, piesējuši pie dzelzceļa sliedēm, palaiduši pāri vilcienu un izbarojuši manas asiņainās miesas trakiem suņiem, bet te nu es tomēr esmu un tagad viss ir labi.
***
Vismaz tas bija labāk nekā pagājušais Vecgada vakars, no kura es atceros vien to, ka bijām vienīgie divi cilvēki visā plašajā pasaulītē vienā mazā istabiņā Anglijas vidū, joprojām neiedzīvojušies, gājām uz tilta skatīties uguņošanu, turpat uz tilta attaisījām lētu šampi un katrs izdzērām divas plastmasas glāzītes kā tādi bomži. Pārējais palika neizdzerts, jo nu lēts sūds. Vēl bija rasols vai siļķe kažokā, neatceros, kas īsti.
Nez kāpēc man liekas, ka tas bija pirmajā mājā, Market Place, pie tirgus plača, kur vakaros vienmēr siroja tādi paši imigranti kā mēs, tikai nožēlojamāki, un mēs vērojām viņus no sava otrā stāva lodziņa ar saplēstajām žalūzijām un šausminājāmies, kur, pie joda, esam nonākuši. Bet tas viss bija kaut kādā veidā romantiski. Bet atmiņas vienmēr liekas romantiskākas nekā bija īstenībā. Vispār jau tas viss likās eksotiski, kaut gan tur nebija lielākas eksotikas kā Centrāltirgū.
Gan jau, ka tas tomēr bija otrajā mājā, ar veco polieti un pārkrāsoto skapi. Skapi pārkrāsoja Jānis un izdarīja to tik sūdīgi vai ar tik sūdīgu krāsu, ka tad, kad pēc mēneša izvācāmies, tas joprojām smirdēja. Poliete domāja, ka mēs zogam, kaut gan mēs nezagām un vispār godīgi strādājām un maksājām nodokļus. Vismaz es maksāju. Māja bija kaut kādā veidā šaura un pārdabiski klusa un uzdzina klaustrofobiju, vārda tiešā nozīmē, tā ka bijām tikai priecīgi tikt projām. Bet es neatceros Jauno Gadu, kaut gan zinu, ka tieši tur tas pienāca.