Tētis trimmerē zāli. Mazliet žēl skatīties, kā zāli griež. Izaugtu pļava mežone. Skats tāpat kā kājas ķertos un neļautu aizskriet. Ievītu un paliktu. Jāatceras ar tēti sarunāt, ka atstāj vismaz pie ābelēm neizpļautu, jo zvanīju Sandijam un neticēju, ka viņiem tur Rīgā nav pienenes. Nu neesot! Brauks nākošnedēļ Sandijs pie manis salasīt, lai taisītu Pieneņu Vīnu. Apmaiņā pret manu rudzu maizi. Prieks bija dzirdēt.
Šogad visneparastākais, draudzīgākais un drošākais stārķis atlidojis. Staigā pa pagalma vidu, gar durvīm, gar žāvētavu un baltajām ievām. Kā kundziņš; un meklē kārumus, skatās. Stārķim tik smuks knābis un gluda spalva! Aks, stārķi! Vienu mirkli jau likās, ka šogad stārķis vairs neatlidos. Ka Lutarti ir pamesti (mantas aizvestas un tēvs atstāts ar televizoru) un stārķis tukšās mājās vairs negrib nākt. Lai gan ar novēlošanos, tomēr atlidoja. Pārītis. Varbūt tie paši, kas iepriekšējos gadus, varbūt jauni. Sazin. Stārķis mājās ir svētība. Stārks, stārķis, svētelis. Nāk mājā, ja ir labi cilvēki. Mans tēvs laikam jau arī ir labs cilvēks. Kaut kā.

Mūsu oši patiešām vēl nelapo. Un mamma vakar teica, lai klausos, kā lakstīgala birzī dzied.

Ūsi, ūsi, kod lapūsi?
Vysi kūki nūlapūja,
Ūsis vīni nalapūja.
(...)
Ni maņ mīra, ni maņ dorba,
Laksteigalys jāsaklausa. *


* Uz latgaliešu pareizrakstību nepretendēju.