Dzeru Baltkrievijas aliņu, klausos argentīņu radio Folklorica un lasu Krišjāņa Barona stāstus.

 Reiz Aivars Eipurs bija uzaicināts uz dzejas pēcpusdienu mūsu skolā. Viņš pieklusinātā balsī lasīja dzejas, skaidroja, kā tās rodas. Viņš atklāti teica:"Ja jums pagaidām nevaicas mīlestībā, lasiet grāmatas un mācieties valodas"
Mācīties valodas būtu mācīties tos veidus, kā izteikt to pašu dažādās ārējās izpausmēs. Centrtiece.
 Mani aizskāra Šlāpina dzejolis:

Cilvēks vienmēr ir pretrunā ar to, kāds viņš ir savā būtībā

Cilvēku ir neizsakāmi daudz

Taču savā būtībā viņu ir daudz mazāk

Savā būtībā cilvēks vienmēr ir divi

Jūs teiksiet, tev vajag ārstēties, dumiķīt.

Tu esi viens

Bet es pajautāšu: ar ko tad es sarunājos, guļot vannā?

Vai, piemēram, tagad.

Ar ko es strīdos?

Un kāpēc man virtuvē ir divas neizmazgātas kafijas krūzītes?

Cilvēks savā būtībā ir otrs

Cilvēks ir tas, ar ko dzert kafiju no rīta

Taču savā dziļākajā būtībā cilvēks vienmēr ir viens

Cilvēks savā būtībā vienmēr ir pretrunā ar to, kāds viņš ir savā dziļākajā būtībā

Brētliņas tomātu mērcē

Lasis savā sulā

Cilvēks savā dziļākajā būtībā