Dzeru Baltkrievijas aliņu, klausos argentīņu radio Folklorica un lasu Krišjāņa Barona stāstus. Reiz Aivars Eipurs bija uzaicināts uz dzejas pēcpusdienu mūsu skolā. Viņš pieklusinātā balsī lasīja dzejas, skaidroja, kā tās rodas. Viņš atklāti teica:"Ja jums pagaidām nevaicas mīlestībā, lasiet grāmatas un mācieties valodas"
Mācīties valodas būtu mācīties tos veidus, kā izteikt to pašu dažādās ārējās izpausmēs. Centrtiece.
Mani aizskāra Šlāpina dzejolis:
Cilvēks vienmēr ir pretrunā ar to, kāds viņš ir savā būtībā
Cilvēku ir neizsakāmi daudz
Taču savā būtībā viņu ir daudz mazāk
Savā būtībā cilvēks vienmēr ir divi
Jūs teiksiet, tev vajag ārstēties, dumiķīt.
Tu esi viens
Bet es pajautāšu: ar ko tad es sarunājos, guļot vannā?
Vai, piemēram, tagad.
Ar ko es strīdos?
Un kāpēc man virtuvē ir divas neizmazgātas kafijas krūzītes?
Cilvēks savā būtībā ir otrs
Cilvēks ir tas, ar ko dzert kafiju no rīta
Taču savā dziļākajā būtībā cilvēks vienmēr ir viens
Cilvēks savā būtībā vienmēr ir pretrunā ar to, kāds viņš ir savā dziļākajā būtībā
Brētliņas tomātu mērcē
Lasis savā sulā
Cilvēks savā dziļākajā būtībā