vienīgais, kas varētu kalpot par attaisnojumu tam, kā man ir izdevies nokļūt tik empātiski neizdevīgā un kreatīvu iznīcinošā dzīves momentā varētu būt tas, ka es no pirmā elpas vilciena vai lokomotīves smagnējās dunas, kopš ielaidu sevī šīs sevis dzīvības dīgsnu, esmu ilgojusies un svēti ticējusi mīlestībai k visa pirmsākumam, satvaram, vienīgajai, kā dēļ ir vispār vērts kaut ko ne vien uzsākt, bet pat turpināt atkalnotiekamību
Tagad arī atmiņu čūska atlodā indīga un gluma un šņākuļo pie mana kakliņa par to, cik viegli esmu palaidusi vaļā to, kas pirms gada mani padarīja grūtu - socializēšanās neesamība, tagad tā visa vietā tās ir tā kā nevis nedaudz par daudz, bet tā neatvairāmi uzglūn un ir zemas kvalitātes, jo mani arvien nepamet neīstuma izjūta un rezignētība, kas kā vispārēja intoksikācija pārņem brīžos, kas saproti, ka nevēlies nevienam dot to vienību sevis, kas palikusi neskarta.
Todien, kad sākās sevis apzinšanās periods radošo personu sociumā un dzīves procesiju identificēšana rakstošā materiāla resursos, es pieļāvu vienu no iznīcinošākajām kļūdām, jo iedomas, ka pati varu spēlēties ar visu un visiem - paliekot dzintarainā gaismā un dvēseliskas neizskaramības oreolā ir meli.
Es neprotu dzīvi nu vairs, bet ticu, ka man ir laiks, vienīgi nav atbalsta punkta, kas skrupulozi iedvestu manās dienās stabilitāti rītdienai.
Mana ģimene par augstāku vērtību ir nostatījusi naudu, un, vai būtu pareizi, ja tuvākie ģimenes locekļi ierosina krimināllietu pret bērnu, ja stāsts ir tikai par nepietiekamām finansēm un izvēli par labu mīlestībai ?