Rolands (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} caalislv) rakstīja,@ 2007-03-04 23:04:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
ilūzijās par tiem neskaitāmajiem mirkļa apmierinājumiem kas vel būs.
Brīdī kad ir jāizlien ārā no visām tām patīkamajām ainiņām un
daudzajiem narcistiskajiem skatieniem prāta spogulī,
nervi sāk dot ziņu. Sametas karsti, domas neiet projām,
rodas sajukums. Pa vidu vel kāds izslēgts telefons,
un jau atkal šķiet ka miegs mani šonakt tik drīz neapciemos.
Savādi ir skatīties uz savu nākotnes tēlu kā uz kautko tiekšanās un apbrīnas vērtu,
ja tas paliek tik vien kā kautkas labāks par šo brīdi.
Sevis atīstība jā, bet vai tas turpinās mūžīgi?
Nebeidzamā tiekšanās un nepiepildijuma sajūta.
Sava nepiepildāmā ego apmierināšana. Vai ambīcijām ir sāta sajūta?
Iespējams ka pēdējā laikā esmu sācis skatīties uz lietām, cilvēkiem un pirmkārt sevi pārāk sekli,
ārišķīgi un virspusīgi. Pārāk daudz materiālo vertību. Pārāk bieži ir $$$ zīmītes acīs.
Tā itkā tur slēptos tā laime. Mirklīgs apmierinājums jā,
bet iespējams ka laimi arī veido mirklīgo apmierinājumu ķēdīte.
Kā kopums kas iet cauri dzīvei. Lai kā arī ar to laimi,
mirkļi brīžiem palīdz izbraukt cauri drūmākiem prāta stāvokļiem.
Skatoties un analizējot no malas, sava dzīve šķiet saulaināka,
nekā brīžīem šķiet pašam savs garastāvoklis.
Tāds gadsimts. Mazāk romantikas, vairāk buržuāziskās ambiciozitātes.
no galvas neizkrīt abstraktie jēdzieni - laime un mīlestība.
