Pie loga velkot pirms miega cigareti pamaniju, ka ārā savādi raustās lampas gaisma.
Kautkas ar kontaktu. Bet man brīžiem ir raksturīgi viskautkur saskatīt iedomātas zīmes.
Izskatijās itkā ārā kāds no gaisa fotogrāfētu. Līdzīgi kā zibens laikā.
Šodien tas pats bija ar tām zīmēm bija spēlējot turnīrā. Sanāk aizdomāties.
Tik savādi, ka kautkāda maņticība dažreiz mēdz noteikt kautkādas dzīves nianses.
Vai tā ir, vai nav, neviens nepateiks.
Ja šodien bija forši, tātad rīt būs vel foršāk. Un lai rīt būtu vel foršāk,
ir jāaiziet uz darbu.
Dažbrīd no rīta ceļoties un tajā aukstumā ejot strādāt iekšā ir tāds man neraksturīgs entuziasms.
Tāda noderības sajūta. Varētu teikt, kā zobratiņš lielā mehānismā.
Es tomēr griežos. Dzīvoju. Veidoju pirmkārt savu pasauli,
otrkārt esmu visas pasaules kā kopuma elements.
Pasaules, sabiedrības utt. Vienvārdsakot nejūtos nekam nederīgs,
jo kustos un kautko daru. Ja kustos un kautko daru, tātad dzīvoju :P
arlabunakti :))
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: