gaiļu ezers
Jā, šaubām ir pamati. Un zarnām ir piedēkļi. Un ja šaubu pamati balstās uz zarnu piedēkļiem, tad kādā brīdī var pamosties ar trubu rīklē un secināt, ka viss ir melniem diegiem šūts. Bet nav jau tik traki. Ķirurgi gan sūdzas un saka, ka grib mājās, jo tu viņiem esi jau desmitais apendicītpacients un vēl tai pašā naktī gaidāmi 3, tomēr neliek tevi skapītī drūmi tumšzaļi flīžotas operāciju zāles stūrī, bet siltā palātā zem sedziņas. Tad tu tā guli piecas dienas, tukšu vēderu (vien ar jogurtiņu ieziepētu) un klausies ko stāsta 5 tantes par to cik daudz pasaulē bēdu, kā slavē dakterus un teic, cik sistričkas harošiņkajas. Un taisnība izrādās tētim, kurš psiholoģiju skaidro- kaut arī zini, ka nevar atbraukt ciemos, tomēr gaidi. Pat ļoti. Un smilkstošām acīm vēro durvis un klausies soļos, kas skan koridoros. Pat desmit minūtes var ilgt mūžību. Ja naktīs tantes nekrīt ārā no gultām un viss ir mierīgi, var arī itin labi izgulēties, tomēr skumīgs ir rīts, kas iesākas ar termometru un asinsanalīzēm ("Vai jums vēnas vispār ir?" -"Jā, ir, tikai labi dziļumā paslēptas")