Mājas brīžiem izvilina no atmiņu atvilknītēm gaužām noputējušas, saldsērīgas ainas; brīžiem atplēš nesadzijušas brūces, un tomēr nemainīgi saglabā bezrūpības siltās segas funkcijas. Pat ja tiek nomainīts ledusskapis un gleznas pie sienām, es te jūtos tieši tāpat kā pirms tūkstošgades iestāšanās. Ja vien neņem vērā neģēlīgo aukstumu un tukšumu rudens un ziemas mēnešos, kāds agrāk tik ļoti nebija novērojams.
Šovakar ar mammu un Skudru noskatījāmies biogrāfisko drāmu par Georgu Otsu. Bija interesanti gaidīt, kad atkal parādīsies Kaupers stilīgā uzvalciņā ar bereti galvā. Brīvdienās brāļabērniem iemācīju spēlēt Bonanzu. Spēlējām divas dienas līdz pirmajām galvassāpēm (manām) (jo viņi ļoti trokšņaini un bez mitas tirgojās ar pupām). Braucām ar riteņiem. Atpūtāmies. Kā jau svētdienā pieklājas.
Tomēr dažas tradīcijas te vairs nekad netiks piekoptas, un man vienmēr ļoti pietrūks tēta svētdienu pankūku rīti un tas, kā ejot laukā no mājas mēs vienmēr viens otram mēdzām pamāt (tā, ka pat kaimiņi pretējā ielas pusē nevarēja to nepamanīt..)
Reizēm es jūtos tik sena.