Tamias Striatus

Starp visiem šejieniešiem īpaši patīkams ir Maurūfs, kas arī ajurvēdas skolotājs. Liekas, var kļūt gudrāks, vienkārši pastāvot viņam tuvumā, jo gudrības šim birst saujām uz visām pusēm, un nemaz netiek žēlotas, un tas ir tik skaists skats, kā cilvēkam patiesi patīk mācīt un dalīties zināšanās, kad tam nav nekāda sakara ar paša ego audzēšanu. Reti sastopama īpašība, šķiet.
Toties Kirstija vedīšot mani ekskursijā uz īpašo veikalu, kur varot nopirkt pārtikas griķus (!). Nedomājiet, ka tā ir problēma tikai Latvijā, šeit pārsvarā griķus lieto lopbarībai, un skatās lielām acīm, ja kāds tos grib uzēst pats.

Ģimene un patiesi draugi vienmēr paliek. Neatkarīgi no tā, cik ilgi nav sanācis satikties, neatkarīgi no tā, cik dažādās valstīs dzīvojam, neatkarīgi no tā, ka reizēm neizturamies pret viņiem tik labi kā būtu varējuši, un neatkarīgi no tā, kurš ar kuru precas, saietas vai šķiras, viņi ir līdzās, kad liekas, ka vairs nav nekā cita, kam pieķerties, un tad vairs velns neliekas tik melns. Un tad var nomainīt dzīvē visu, visu.. Izņemot viņus. Jo tie piedod, saprot, pieņem. Vienkārši ir. Mana pateicība par to ir neizsakāma.

Viendien biju izgājusi sabiedrībā pavisam kā jauniem cilvēkiem piedien. Kādu laiciņu nebiju apmeklējusi Vecrīgas ballēšanās vietas, tad nu tā bija interesanta pieredze - daudz cilvēku, daudz dzer, daudz smejas, daudz ālējas, un tajā pat laikā nav prieka. Nav nemaz, nemaz. Acis nogurušas, sarunas kritizējošas, skatījums pavisam negatīvs uz pasauli. Droši vien, ir ļoti grūti dzīvot, kad nemitīgi jānopūlas atrast sev dažādas aktivitātes un izklaides, lai aizmirstu, cik ļoti trūkst prieka.

Turpinot vēl par ķēķa lietām, mans jaunieviesums ir softiņš recepšu uzturēšanai un klasifkācijai datorā Gourmet Recipe Manager. Ir arī šim dažādas neskaidrības (piem., vietām atpazīst, vietām neatpazīst latviešu valodu), taču kopumā ir vislabākais, ko esmu mēģinājusi, jo:
- ir diezgan pieklājīga paskata;
- pietiekami ērti meklēt receptes pēc nosaukuma, sastāvdaļas, grupas, gatavošanas laika utt.;
- mainot personu skaitu, automātiski pārrēķinās sastāvdaļu daudzumi;
- var importēt receptes no dažādiem failiem un, kas man likās visjaukāk, no tīmekļa vietnēm, tikai norādot avota adresi; viņš arī pats sameklē atbilstošos attēlus;
- var eksportēt savus krājumus glītās recepšu lapās uz pdf vai citiem formātiem;
- var pa taisno izsūtīt recepti draugiem uz e-pastu;
- softs ir bezmaksas.

Šeit var ielūkot nelielu video, kā tas izskatās.

Starp citu, austrumu virtuves mīļotāji, zinājāt tādu http://www.cesars.lv/? Es, piemēram, nesen vēl nezināju. Viendien nolēmu uzgatavot Spring rolls un salasījos internetā, ka šos varot tīt arī rīsu papīrā. Rīsu papīru meklēju un atradu Gemosā, atradu arī Mango čatniju, kurā, starp citu, ir fantastiski marinēt kabacīti cepšanai, un vēl dažas lietas, kurām gandrīz visām uz latviskās uzlīmes bija norādīts šis te izplatītājs. Tad nu ielūkoju mājas lapu - izrādās, šis te viens pats ir piepildījis praktiski visu eksotisko produktu stendu lielveikalos. Pie viņiem var aizbraukt ciemos arī privātpersonas, tur ir veikaliņš, un uz vietas dabūjams daudz vairāk par lielveikalu piedāvājumu un daudz labākās cenās. Varbūt kādam noder.
Toties, ja turpinām par Spring rolls, tad mīklā tītie tomēr ir foršāki par rīsu papīru - rīsos ir diezgan lipīgi un nav kraukšķīgi. Mīklu, ja nu ir iedvesma, var uzgatavot pats vai arī nopirkt saldētas Spring rolls mīklas plākstīnes tajā pat Cēzarā.

Manam vectēvam ir 87, lai gan to neviens nepateiktu no skata. Viņš augām dienām šiverējas pa dārzu un veido sev vien saprotamas sistēmas, kā viss notiks. Viņš gan neatceras, kas notika vakar vai aizvakar, taču detalizēti pastāstīs, ko ir darījis 1942. gada 15. septembrī vai 1956. gada 3. janvārī. Dažreiz mēs viņu ķircinām, saucot dažādus datumus, un par visiem viņš atceras stāstus. Plauktā viņam stāv mapes ar marķējumiem - Dailes teātris, Nacionālais teātris utt., kur viņš apkopo ziņas un izrāžu anotācijas, kaut gan pats gadiem ilgi nav nevienā teātrī bijis. Bet viņš uzskata - ja kādu brīdi pārstās interesēties, tad gan kļūšot vecs.

Tiem, kas vēl nav pamanījuši - Grāmatas elektroniski.

Es ļauju prātam, lai tas sevi lēnām piebeidz. Un piebeidz arī visu to, ko pats ir radījis.

Tikšanās ar kursa biedriem, kas jautā - "A ko Tev tās vēdas dzīvē palīdz?", un, nez, kā lai pastāsta, ka īstenībā jau visu palīdz.

Daudzās kultūrās pieņemtā klanīšanās un noliekšanās man šķiet ārkārtīgi jēdzīga padarīšana. Piemēram, paklanīšanās, ieejot templī vai baznīcā, noliekšanās skolotāja priekšā vai jebkuras citas būtnes vai objekta priekšā. Ļoti veicina atbrīvošanos no lepnības, un bez liekas lepnības dzīve kļūst tik daudz vienkāršāka.

Viss sākās ar filmu (saite uz filmu), kur paralēli tam, kādus šausmīgus, briesmīgus ceļus līdz veikalam mērojusi gaļa, diezgan daudz pieskārās modificētās kukurūzas un sojas tēmai. Sapratu - no modificētajām kukurūzām un sojām vajadzētu izvairīties, neskatoties uz to, ka ap 80% lielveikalu plauktus pildošo produktu satur kādus modificētas sojas vai kukurūzas produktus. Aizgāju līdz ledusskapim, jep, pat jogurta sastāvā ir modificēta kukurūzas ciete. Tad nu izdomāju - turpmāk jogurtu gatavošu pati.
( Ķēķa lietas )

Vēlme atteikties no TV man radās pirms kādiem 5 gadiem, un kopš tā laika šāds objekts mājās lielākoties nav atradies, un, ja kādubrīd bija, tad, apsegts ar lakatu, kalpoja par puķu galdiņu. Pēdējā pusgada laikā esmu arī zaudējusi spēju paciest radio, jo gribas filtrēt arī to informāciju, kas nonāk apziņā/zemapziņā caur masu saziņas līdzekļiem, bet radio darbojas tik neuzkrītoši ar savām ziņām, pļāpām un reklāmām. Vai zinājāt, ka hipnozes stāvoklī vidējais aritmētiskais eiropietis var atcerēties apmēram 30 000 reklāmu? Tad nu šo atmiņas potenciālu var izvēlēties veltīt citas informācijas iegaumēšanai.
Toties viena no radio stacijām, ko joprojām šad tad labprāt paklausos, ir Radio Klasika, smejieties, smejieties. Visi mani pēdējā laika lieliskākie muzikālie atklājumi nākuši tieši caur šo staciju, tur ir burvīgi klasiskās mūzikas, džeza un pasaules mūzikas raidījumi, un tiešsaistē ir pieejams arhīvs par pēdējiem 3 gadiem. Viens no maniem absolūtajiem favorītiem ir "no Andiem līdz Alpiem", lūgtum, saite uz šodienas raidījumu.

Šorīt pamodos un nolēmu kļūt sportiska. Izgūglēju, ka varu tieši ietrāpīt uz "Body Bike" nodarbību netālajā sporta centrā un - aidā! - priecīgi cilpoju ārā.
Apžēliņ, kas tas ir par moku rīku!! Tas vispār nav vārdos izsakāms! Tagad es dziļi izprotu tās ainas sieviešfilmās, kur kāda nokāpj no baika un pie pirmā soļa noliekas garšļaukus gar to pašu baiku. Nodarbība bija knapi pusē, kad sāku ķīķerēt uz pulksteni un rēķināt, kad tas vienreiz beigsies. Gluteālais apvidus ir kļuvis aizdomīgi nejūtīgs, un es ar bažām gaidu rītdienu.
Toties sporta zāļu īpašniekiem vajadzētu apsvērt iespēju šos moku rīkus pārveidot par strāvas ģeneratoriem, ar tādu mīšanos varētu apgādāt visu kvartālu.

Atvaļinājums ir lieliskākais darba laiks, jūtos kā skolēns, krāmēju ķeselē parpalas un gaidu, kad atbrauks pakaļ samaļots. Redzēsim, varbūt viņi tiešām staigās apkārt bruncīšos, pūtīs dūdās, kapsētās dzīvos nemirstīgi kalnieši, un Nesija ielūgs uz tēju. Varbūt arī nē, bet tāpat būs forši.

Esmu no tiem, kam patīk darbu no ārpusdarba strikti nodalīt, tā nu ikdienā lietoju divus mobilos telefonus, lai vienu var mierīgi sestdienās, svētdienās izslēgt. Taču šodien, pirmdienas rītā, ne pa kam neizdodas atrast darba telefonu, zvanu, signāls ir, bet Mobijs nedzied ne no vienas kastes un paciņas. Nodomāju - gan jau atstāts citā mašīnā, vakarā atradīsies. Tikko nogāju uz garāžu, zvanu - jep - Mobijs dzied. Pagriežu ausi, eju tuvāk.. izeju laukā no garāžas, turpinu iet pa pagalmu.. Te nu viņš ir, sniegā iepresēts, ne viens vien pēdējo diennakti pāri braucis.

Burunduks pēkšņi sadomā migrēt, žigli sapako mantas sainīšos, nu tik nesīs uz mašīnu. Apāvis kājeles, sāk taustīties pēc mašīnas atslēgām, kabatā nav, koridora trauciņā nav, somiņā nav.. Atmiņā uzplaiksnī aina ar atslēgu noglabāšanu "drošā vietā". Tad nu burunduks ņemas atsiet un izkravāt vienu pēc otra sainīšus, kamēr atrod mašīnas atslēgas trauciņā pie skropstu tušām un matu sprādzēm.

Aizgāju uz stāvlaukumu, atpazinu savējo, izņēmu no bagāžnieka frisbija šķīvīti, un sāku rakt. Kas būtu domājis, ka sports var būt tik daudzfunkcionāls.

Pēdējā laikā esmu pasākusi celties rītos agri un iet gulēt laicīgi. Novērojumi apstiprina ajurvēdas tēzes par diennakts laika sadalījumu atbilstoši došām, kā rezultātā visvieglāk piecelties esot līdz sešiem, un pēc tam jo vēlāk mostas, jo rīta cēliens grūtāks, pats cilvēks niknāks un organisms vājāks, attiecīgi mans modinātājs ir ieprogrammēts uz pieciem piecdesmit piecām neatkarīgi no nedēļas dienas, un esmu ar šo ritmu pagaidām ļoti apmierināta. Tiktāl par mošanos.
Ar gulēt iešanu ir sarežģītāk, jo pēc loģikas tad vajadzētu ap desmitiem kādiem iet gulēt un ap tikiem arī sāk nākt miegs, bet, piemēram, sociālie pasākumi bieži ap desmitiem tik mēdz sākties, ap tikiem blokmājas kaimiņi skaļi ieslēdz televizorus un draugi no citām laika joslām parādās onlainā, līdz ar to laicīgi aiziet gulēt ir sarežģītāk nekā laicīgi piecelties. Un tomēr agrajiem rītiem ir savi plusi:

- rīta cēliens bez steigas,
- var mierīgi uzgatavot un paēst brokastis, un nomazgāt brokastu traukus,
- var mierīgi mazgāt matus, nebaidoties saaukstēties, tūlīt skrienot laukā,
- palielinās iespēja izbraukt no mājas pirms sastrēgumu sākšanās un darbā ierasties laicīgi,
- tīkams klusums no kaimiņu dzīvokļiem,
- internets no rītiem ir nesalīdzināmi ātrāks kā vakaros,
- ir laba un mundra sajūta un, šķiet, patiešām vairāk enerģijas, pa dienu lēnāk nogurst,
- ir laba sajūta, ka izdodas disciplinēt sevi un ievērot kaut kādu nebūt ritmu.