Tamias Striatus

Dzīve ir priecīgs notikums. Tā ir rīcība, skaņa un pieskāriens. Es palienu zem ādas siltumā un izliekos, tomēr man nav nojausmas, kur viens beidzas un otrs sākas; var tikai sataustīt, kur ir mana āda, kur Tavējā.

Kaut ko uzsākt ir vislabākais veids, kā to padarīt.

Principā tam ideālisma un revolūciju vecumam jau vajadzētu būt garām, tomēr arvien vairāk pieķeros domai, ka cilvēkiem vajadzētu pelnīt proporcionāli tam, cik viņi ir noderīgi sabiedrībai, un viena tāda revolūcijiņa nekaitētu.

Starp visām galējībām ir viens vienīgs nodevīgs solis. Vienubrīd Tu stāvi kā kings pasaules virsotnē, un nekas nespētu iedragāt pārliecību, un nākamajā brīdī normāli iežūpo piemājas krogā, apcerēdams dzīves jēgu un relativitātes teoriju. Sajūtas, domas un pārliecības ir tik nepastāvīgas, ka jādomā, vai vispār piešķirt tām nozīmi. Un, ja ne tām - kam tad?

Svētdien atvērām garāžā gateri. Padodiet tik sievietei dažāda kalibra elektriskos zāģus un slīpmašīnu, juhū!! Esmu sajūsmā un jau radījusi biznesa plānu un dažus citus plānus. Rezultātā tapa plauktiņi, cits platāks, cits šaurāks (padodiet tik sievietei lineālu..) un tagad arī es tur visu salikšu. Pa plauktiņiem. Varbūt sanāks.

Dažreiz prieks ir mulsinošs, teiksim, kā šodien, kad gāju pēc tējas, iedomājos par prieciņu un gandrīz nolikos uz acīm, kā ceļi saļodzījās.

Dziedniekos man samācīja, ka sveces nedrīkst pūst, bet vajag ar rokām pavēcināties virs liesmas, kamēr nodziest. Tas lieliski strādā, starp citu, īpaši ar tām parastajām garajām svecēm, bet neiesaku mēģināt ar tējas svecēm un līdzīgām trauciņos. Viennakt mēs gājām gulēt un dedzinājām sveces, un kad līdzcilvēks gribēja tās pūst nost, es izdomāju paspīdēt ar savām gudrībām un metos šo izglītot, kā Pareizi to lietu dara, uzšaudama pa traukiem ar roku un aizlidinādama pāri visai guļamistabai, nolejot grīdu, naktsgaldiņu, mazliet gultu un praktiski visas manas drēbes, kas bija palikušas turpat uz grīdas, kā arī vienu glaunu uzvalku. Pēc tās reizes man tika noliegts ienest mājā jebkādus degošus elementus.

Tam, ja mājās ilgāk nav vīrieša, ir dažādas blaknes. Piemēram, ledusskapī samazinās pārtikas produktu aprite un dažādība, tuvākajā grāmatu plauktā "Parīzes futbola noslēpumus" nomaina "Augšējās ekstremitātes ortozēšana", virtuvē tiek lietoti tikai robainie naži, jo pārējie ir neasi, izdegusi spuldzīte netiek nomainīta nedēļu, jo, pirmkārt, par augstu, otrkārt, no elektrības bail, un, treškārt, nav nojausmas, kā to velna kupolu dabūt nost.

Vakar sapirkos šampānīšus, mājas kūciņu, darba kūciņu, kaut kā to visu sastutēju ķepiņā, rokassomu vēl padusē iežmiegusi, laipni noraidījusi kasē blakus stāvošā vīrieša piedāvājumu palīdzēt, un tenterēju uz mašīnu. Kaut kā ar elkoni atstutējusi peckeles pret durvīm, ķeksējos pēc atslēgas, spaidu aizgūtnēm atslēgšanas pogu, nekas nenotiek. Tad pienāk tas pats vīrietis no blakus kases, nolūkojas, kā es mēģinu atslēgt viņa mašīnu, un vēlreiz laipni piedāvā paturēt manas parpalas, kamēr es sameklēšu savējo.

Ir stadija, kad visi Tevi uzrunā par meitenīti neaktīgi no faktiskā vecuma un sociālā stāvokļa, šai stadijai pa vidu sākas posms, kad bērni Tevi sāk uzrunāt par tanti un onkuļi sauc par jaunkundzi, draudzenes drīkst teikt arī "čiksa" vai "dūda", bet puši sauc par zaķiem, kamēr mēs gaidām, ka tomēr izturēsies kā pret dāmām. Toties šodien mani uzkrītoši bieži nodēvē par kundzi, un tas ir kaut kas jauns un aizdomīgs, un droši vien uzliek kaut kādus sociālus pienākumus.

Vakar pie manis pa logu ienāca kaķis, apgūlās zem skapja un negāja prom. Es dzīvoju 4. stāvā, tāpēc tas ir bišķiņ dīvaini. Kādu laiku mēs tā sēdējām un viens uz otru skatījāmies, tad es aizgāju uzēst, iedzēru vīnu, bet kaķis joprojām sēdeja zem skapja. Man sāka likties, ka kaķim laiks iet mājās, tāpēc pabakstīju to ar flautu, bet kaķis nelikās traucēts. Izliku aiz loga plakātu: "KAĶIS IR TE!" bet neviens neatsaucās. Vēlāk kaķis iznāca no skapjapakšas un novietojās aiz dīvāna. Tad dīvāns tika atbīdīts, kaķis iesaiņots sedziņā, un nests atpakaļ uz lodžijas, no kuras šis nācis, sak, gan zināsi, pa kādiem ceļiem atpakaļ tikt, - un rādu kaķim dzegu. Tieši tobrīd ārā 3 puiši meklēja "pa logu izkritušo" kaķi, un mēs sabļaustoties vienojāmies par tā nodošanas punktu trepju telpā.

Uz darba info telefonu zvana sieviete, prasa par ceļu ortozēm, pastāstu, kas ir, kas nav uz vietas, nolieku jau klausuli, kad tikai atceros, ka, jā, bija tak viena tieši kā reiz viņai, par ko biju aizmirsusi, tad nu jāatzvana. Uzspiežu pēdējo zvanu podziņu, atzvanu, tur vīrietis paceļ, ne sieviete, nu, nekas, sāku stāstīt, ka tikko zvanīja, ka, jā, ir tomēr tas imobilaizeris, šis kaut ko irdz klausulē. Vēl iedomājos, vo, āksts, ko tu irdz, tak nopietna lieta. Izrādās, biju uzspiedusi nepareizo pogu un atzvanījusi pēdējam izejošajam, ne saņemtajam zvanam. Tad arī Artis Volfs apgaismoja, ka esmu tiešajā ēterā, jo kolēģis pirms brīža bija no tā paša telefona zvanījis uz radio SWH.

Uz manām bikšu podziņām rakstīts One Love, mulsinoši, jo podziņas tak divas.

Biroja darbs gan ir vissmieklīgākais no darbiem. Dažreiz ir jāplāno neesošas lietas un jāspriež ar klientiem par naudu, kuras faktiski nav ne man, ne viņiem, citkārt es aizgūtnēm bīdu ekselī ciparus, kurus neviens neēdīs, nevilks mugurā, ar kuriem nevar pārvietoties vai dziedināt, un beigās, visai daudz enerģijas notērējusi, braucu mājās, un, ja kāds pavaicātu, ko es darīju, neko jēdzīgu nevarētu atbildēt.

Starp visām dzīvošanām es pamanījos padzīvot arī
1) Āgenskalna priedēs, vienā no tām vienādajām blokmājām, kur dalījām četratā divistabu dzīvoklīti. Tas bija pirmajā kursā, kad dienas aizvadīju anatomikumā, rokoties pa burkām ar sirdīm un cilājot Stīva Morgana iekaltušās iekšas. Vēlāk to pašu dzīvokli dalījām trijatā, un šad tad ar kādu kaučsērfinga ceļotāju, viena no spilgtākajām atmiņām ir aiz loga smilškastē nomirušais bezpajumptnieks.
2) Pēc tam bija plāns pārcelties uz Mārupi, bet nesanāca, tāpēc es sāku dzīvot centrā pie Čācenes, atkal trijatā + kaķis divstabu dzīvoklī. Aiz mana virtuves loga strādāja meitenes, bet pretējā mājā atvēra viesnīcu. Bija fun, kā sacīt jāsaka.
3) Un pēc tam es mazliet padzīvoju pašā centrā skaistā namā ar sargu pie vārtiem. Un daudz strādāju, toties tuvu mājām.
4) Pēcāk ar kaķi pārcēlos uz gandrīz-centru, kur naktīs garām uz depo rībēja tramvaji un īsti nevērās ciet logs, toties tur bija smuki un forši, īpaši pirms pavasara, jo pavasarī/vasarā visu foršumu noklāj kaķa ziemai uzaudzētās pinkas. Īstenībā es daudz to foršumu nebaudīju, jo praktiski visu laiku strādāju, toties kaķis juka prātā no vientulības.
5) Un pēc tam mēs ar kaķi pārcēlāmies uz Ķengaragu, bet tas nevilkās ilgi, jo ķengarags galīgi nav forša vieta, kur dzīvot. Vienu vakaru, kad, kā ierasts, nedega gandrīz neviena laterna, un es tausījos mājās no tramvaja pieturas, uztaustījos kautiņam pie manām durvīm un sapratu, ka būs gana. Tonakt sakrāmēju somās mantas, nākamajā dienā pazvanījos apkārt, atradu jaunu dzīvesvietu, atprasījos uz stundiņu no darba un fiksi pārcēlos, lai vakarā varētu iet uz jaunām mājām.
6) Jaunās bija Pļavniekos. Tur mēs bijām 2 cilvēki + 2 kaķi. Un, es jums teikšu, 2 kaķi ir kaut kas nenormāli smieklīgs un dubultā mīļš. Un tur bija forši, ja neskaita faktu, ka mans ikdienas ceļš no Pļavniekiem uz Imantu aizņēma 1,5h turp un 1,5h atpakaļ. Tad nu pēc kādiem dažiem mēnešiem es atkal pārcēlos
7) uz Brasu, kur vispār bija nenormāli forši, tāpēc nodzīvoju tur gandrīz gadu komplektācijā 2 cilvēki + kaķis, pa to laiku sakrāsojot dzīvokli visādās jocīgās krāsās. Tur arī nebija mēbeļu, ja neskaita manu matracīti un drēbju stangu. Iesaku visiem migrētājiem izmēģināt dzīvi šādās tukšās telpās.
8) Un pēc tam es dzīvoju Spānijā pie jocīga puiša, kura kvēlās mīlas dēļ nācās pārcelties
9) uz citu dzīvesvietu tanī pat pilsētā, un tad dzīvojām komplektācijā 2 latvieši + kolumbiete milzīgā senlaicīgā dzīvoklī.
10) Un pēc tam es kādu mēnesi dzīvoju Latvijā pa visādiem dīvāniem, jo nebja īsti, kur te dzīvot, līdz ievācos mājā Āgenskalnā, kur gan bija + kaķis, tomēr tas nevilkās ilgi, jo es sadomāju, ka laiks dzīvot vienai,
11) un pārcēlos uz Iļģuciemu. Te ir derīgi zināt krievu valodu, jo citādi var būt grūtības saprasties ar pārdevēju veikalā. Te nevajag daudz apkārt blandīties naktīs, toties narkomāni no pretējā dzīvokļa ir diezgan smieklīgi, kad satiekamies liftā. Te ir arī tusiņš skūtgalvjiem ar svītrbikšu dreskodu svētdienās pie Maximas, un ceļš ar Alvixu līdz Vecpilsētai maksā 3Ls. Ceļš uz darbu 17 minūtes, ceļš no darba 15 minūtes. Ceļš līdz draudzenei, ar ko kopā iedzert kalimočo, - 5 minūtes. Neviens no kaimiņiem nenodarbojas ar seksu 2 reizes nedēļā kā pēc pulksteņa, kā bija novērots Pļavnieku dzīvoklī, jo pārsvarā mani kaimiņi ir gados. Toties tā vietā no visām pusēm var dzirdēt televizorus, citu par citu spalgāku. Lai gan kopumā man šķiet, ka Nino Katamadze viņiem nodara pāri vairāk kā man Degpunkts.

Čau, lietotāji! Cerams, visiem pavasar's! Cerams neesat piemirsuši aizbraukt līdz Ventas rumbai paskatīt, kā foreles vimbas lec, bum, bum, pret ūdenskritumu, platāko Eiropā, kā runā. Cerams, izgājāt palūkot, kā gulbīši kustina spārniņus un ved visus uz laimīgo zemi, un, rau, viens pēc otra kur kurais paklīdušie draugi sāk sūtīt ziņas - ap maiju uz Latviju taisos. Patiess prieks, visi pārziemojuši. Es ar nodevīgu krekšķīti arīdzan. Piespiežos sildītājam, jo namā atslēgta apkure, juhū, bet tas viss pupu mizas, pavasaris, pavasaris. Ja cilvēki ir nostājušies uz Mēness, kāpēc gan mums nepamēģināt?

Parādās reālas iespējas sapūt starp nepabeigtiem darbiem. Tā vien liekas, ka pat baigi foršie dzīves aspekti kļūst maķenīt sastāvējušies un prasās pēc svaiga gaisa, svaigas vides, svaigas miesas (kas nav ne kolēģi, ne klienti, ne pacienti). Taču nedēļas nogalē, kad būtu varējusi iet to svaigumu meklēt, es atviegloti nopūtos - jēij, nekas nav jādara, varēšu ātrāk aiziet gulēt.

Te espero. - ziņa telefonā.
Smaidu kā susuriņš, kratos divās lidmašīnās, un 4 stundas autobusā neliekas daudz. Ikdienišķums ir laisks un laimīgs - nošņākt siestu, padejot salsu, pusmiegā skatīties, kā viņš rītos sien kaklasaiti, un ņurdēt, cik tas pievilcīgi. Es esmu divas. Viena visu laiku strādā un mācās, un vienmēr kaut ko remontē, un sevišķi sentimentos neieslīgst. Otra ballējas līdz krogu slēgšanai un rītā pa taisno plēš uz lidostu, aizslauka pa gaisu papīrus, lai pamīlētos uz galda, un smejas par visu. Nezinu, kura es esmu vairāk, bet zinu, kura man vairāk patīk.

Lai sapakotu peckelēs pāris apģērba gabalus, devos uz mammas bēniņiem, kur kastēs tas viss noglabāts, un sāku rakt. Atraku mitras, pussapelējušas parpaliņas, kas reanimējas veļasmašīnā un, iespējams, pa daļai būs jāneitralizē, šādi atrisinot no krāmiem atbrīvošanās jautājumu. Katrā pārcelšanās procesā (un to bijis pulka), sapakoju vismaz kasti ar mantām, kas "nav pirmās nepieciešamības preces, bet noteikti vēlāk noderēs", un noglabāju mammas bēniņos. Protams, ne reizi pēc tam mani nav interesējis, kas īsti tur nobāzts.
Lai nu kā. Burunduks savēcina spārniņus, sapakā peckeles un adios, amigos - atpakaļ uz siltajām zemēm. Ceru, ka visi pēc manis ilgosies un sūtīs labas domas.