Šodien pārmaiņas pēc vēmu tāpēc, ka bija slikti, nevis tāpēc, ka ēdu lieki.

Bet vispār, man ir spēcīgi riņķi zem acīm un uz svariem neesmu kāpusi, kaut arī uzņemu diezgan maz kaloriju. Spēcīgi maz. Es vienu dienu pārlūzu, visu vakaru raudāju un nevienam par to neteicu, neko, tikai nākamajā rītā piecēlos un neiegāju virtuvē. Līdz nākamajam rītam neko neieēdu, tikai tējas dzēru. Tad sapratu, ka ilgi tā nebūtu labi, nākamo dienu ēdu tikai augļus. Gadījās aiziet pasēdēt šur tur ar paziņām, apzinīgi ņēmu tēju, kura līdzinās tam, ko drīkstu, nevis karsto šokolādi, kā parasti būtu gribējusi. Uzcienātās konfektes man aizvien stāv somā. Es negribu, lai kāds uzzinātu, tāpēc neattiecos, lai neskatītos šķībi. Man nepatīk konfrontācija. Es te rakstu tādēļ, ka - viens - man gribās to visu dokumentēt, lai varētu veikt pašanalīzi un divi - kādam citam noteikti interesētu kā tas ir, būt šādā situācijā. Es nemeklēju palīdzību, un sapratu, ka pa īstam nemaz negribu pa tiešo ar kādu dalīties, jo tad mani pārņem dīvaina trauksmaina sajūta. Es jūtos neērti. Katru reizi nožēloju, kad sarunu ievirzu kādā man sāpīgā tēma, jo, patiesi, man laikam vienkārši negribas dzirdēt citu viedokli. Man ir bail. Tie mani ir spēcīgi sāpinājuši. Rakstot ierakstus nekad neesmu pārliecināta par to, ko daru - vai vispār drīkstu atvērties tik plaši vaļā, lai tādos sīkumos izklāstītu? Pat tagad, pat tagad es sāku justies slikti, jo sēžu šeit un tagad, un rakstu visu, kas ienāk prātā.