Neirožu spēļu laukums

Saldais miegs liek rītu sagaidīt pietiekami mundriem, un to izbaudot, apbruņojamies ar vietējo maizi, augļiem un olīvām, un mērojam ceļu ārpus pilsētas, lai atkal sāktu stopēt. Pa ceļam nākas noņemties ar sešotni uzbāzīgu bērneļu, kas par no zāles izlocītiem dzīvnieciņiem vēlas dirhamus pāris eiro apmērā. Vienu tādu jau Tarzāns mums bez maksas ir iedāvinājis, vairāk mums noteikti nevajag.( GPS joprojām atsakās komunicēt ar satelītiem. )

Pa šaurajiem zigzaga veida kalnu celiņiem pāris stundas tiekam kārtīgi pametāti. Es izteiku vien ar smeldzošu muguru un miega badu, kamēr daļa vietējo aktīvi dīrā āžus un pa starpai piemin visvareno.

( Pārlieku nodarbināts ar domām par miegu, necenšos pastiprināti pievērst uzmanību aiz logu esošajai kalnu ainavai )

Mēģinot iepazīt pilsētu, pavadām nākamās divas dienas. Ja jaunajā daļā orientēšanās un pārvietošanās notiek bez vērā ņemamiem apgrūtinājumiem, tad vecpilsētā, kas sastāv no mazu ieliņu sazarojumiem bez jebkādām norādēm, tas tik viegli viss nepadodas. ( Rimti raudzīt vidi, kur nu vēl apstājoties, lāgā nav iespējams, )

Tā nu trīs nedēļas tālajā Āfrikas kontinenta zemē Marokā ir galā. Pieskaitot pāris dienas pirms tripa prāta sakārtošanai un pāris pēc tai pašai nodarbei, būs vien viens apaļš mēnesis ar Magrebas nospiedumu pakausī.
( Vakarā pirms izlidošanas nolemju aizkāpt līdz piemājas alotavai, kur ātri vien saprotu )